04:35 am
četri gadi kopš atvadījos no mammas. kā to tā pateikt? mamma man bija viss. tagad tas ir tā - visi jau kaut ko pasaka, katrs kaut ko savu, bet kāpēc jūs vispār viriniet muti? tas nav nekas tāds, ko būtu pateikusi mamma. man nav tādas vienas mīļākās atmiņas par viņu. tas bija viss kopā. viena no mīļākajām bildītēm ar viņu - esam pie jūras, abas tēlojam kaijas, kas lido pret vēju.
07:27 am
kur tu liksies? drīz zaļumā iekodīsies rūsa, pirmajā brīdī nevarēsi tai kaut ko piedot, bet tad to pieņemsi, ļausies, izdomāsi, ka vari tāpat kā Freja Beha Erichsen uzrakstīt sev uz kakla vienu vienīgu vārdu - FLOAT. nāksi mājās noguris pēc tādas dienas, kad kāds tev būs pateicis, ka izskaties ne pēc sevis paša, bet pēc savas māsas vai brāļa. vienīgi tev nav ne māsas, ne brāļa. tev nav neviena, ir tikai aizsvīdis vannasistabas spogulis, kuram pārvelc pāri ar plaukstu, lai satiktu vismaz pats sevi.
zini, pēkšņi tik ļoti gribas adīt. gribas adīt zeķes, dūraiņus, pirkstaiņus, kaut kādas tādas interesantas lakatšalles, kurās pazust. kaut ko mazu man arī patiktu uzknibināt, kaut ko tādu kā macrame plant hanger.
08:44 am
paskatījos facebook uz to sievieti, pie kuras S. toreiz aizgāja. visu laiku domāju, kas viņā tāds. tāda pati salijusi žurka, nošņurcis kartupeļdeguns. bet šodien viņa ielikusi video, kur dejo, garos paltraksvārkus pacēlusi uz augšu, kaut ko tādu tik mīļu un foršu, ap, garām, cauri peļķēm aptamborēdamās kā izšauta raķete, krītoša zvaigzne, kas deg vienas vienīgas domas dēļ - paspēt vēl noķert vasaru aiz astes, visi aplaudē. un es sapratu.
es nekad tā nevarētu.