06:18 am
labrīt, tumsa, labrīt, Šostakovič:
https://www.youtube.com/watch?v=zXwGgaTofagtas ir smieklīgi, kā neviens man vēl nav devis nekādu ziņu, bet es JAU ar domām esmu citur.
vakar tramvajā kādam telefonā par ziņas signālu bija iestatīta tā skaņa, it kā kāds kaut kur iemestu akmentiņu ūdenī. es nezinu, kāpēc tā skaņa mani tik ārkārtīgi nomierina, atraisa manī kaut kādas skudriņu tirpiņas. ja aizveru acis, tad redzu, ka saņemtā ziņa nogrimst kaut kur dziļi zem visa, virspusē atstājot sīku vilnīšu ņirboņu.
priecājos par Laimas Kotas iztulkoto Orhana Pamuka "Mans vārds ir Sarkans". tā bija vienīgā grāmata, ko pacēlu un aplūkoju grāmatveikalā. arī vizuāli skaista. pagaidīšu, kad tā parādīsies RCB. tā ir interesantāk. un man parasti veicas ar jauno grāmatu medīšanu, jo gandrīz vienmēr esmu kaut kur tepat.
no rudens ļoti gaidu rudeni pašu, pastaigas (tas, kā kļūstu par lielu staigātāju, kad rudens, man pašai ir pārsteigums), bet vēl gaidu animācijas filmu Straume. par to kaķīti pilnīgi melno. es gribu to gājienu pataupīt kādai nebaltai dienai.
07:39 am
vakar uz ielas nejauši satiku G. bija pagājis jau pietiekoši ilgs laiks, lai es par viņu būtu aizmirsusi, bet tieši nesen dzirdētā Cocteau Twins dziesma Heaven or Las Vegas atkal par viņu atgādināja, tāpēc tas bija tā, it kā iedomāšanās vien būtu piesaukusi viņas uzrašanos. satinusies bija melnajā krāsā kā vienmēr. pārmijām pāris vārdus, ko vēl tagad apdomāju riņķī un apkārt. G. man vienmēr asociējusies ar šo kadru no filmas "The Widow of Saint - Pierre":
10:53 am
/ "game over girl," es šodien murminu klusiņām pie sevis. domāju, vai man vajag iet pēc tās Shantaram, ko manīju Otrā Elpā vakar, jeb ne.
//2020. g. 26. oktobrī tētis savā dzimšanas dienā man izlika slazdu, kas saucās - mēs tikai mazliet pabraukāsimies.
es - labi. man jau divreiz nav jāsaka.
un kad jau bijām pusceļu dabraukši, pateica - viena tu šodien nesēdēsi.
un tur bija visi viņi.
un man bija kauns un es domāju - sasodīts. es atkal nevaru būt nekas cits kā vien es pati.
un tētis teica, ka visi tagad paklausīsimies, ko tas apmaiņas students, kas tolaik dzīvojās pie viņiem, ir padziedājis:
https://www.youtube.com/watch?v=FGM6lM8DhlQun tas bija tik skaisti, ka tas sāpēja un likās kā visnežēlīgākais, ko kāds man var nodarīt.
“The fruit of silence is prayer, the fruit of prayer is faith, the fruit of faith is love, the fruit of love is service and the fruit of service is peace.” ― Mother Theresa
bet pēc tam ar R., kurš man pa pusei brālis, sastrīdējāmies, vai burkānu kūkā ir jūtama burkānu klātesamība jeb ne, un viss, kas bija uzjundījies, kaut kā pamazām norima.