| |
[Jul. 19th, 2024|04:38 am] |
"He allowed himself to be swayed by his conviction that human beings are not born once and for all on the day their mothers give birth to them, but that life obliges them over and over again to give birth to themselves."
- Gabriel García Márquez, Love in the Time of Cholera
Man patiesībā šobrīd mazliet trūkst vārdu. Goda vārds. Nekad nebūtu domājusi, ka tāds brīdis pienāks, bet...
Man vajag mazliet padomāt.
Vajag, lai viss mazliet pierimst kā tējas biezumi, kas nogrimst krūzītes apakšā... un tad.
Un tad ko?
Tad visu.
Dzīvi, dzīvošanos, gaismas rotaļāšanos ar ēnām, visu to smeķīgumu atkal un atkal uzjundot. |
|
|
| |
[Jul. 19th, 2024|08:21 am] |
Nekad nebūs citādi - ja runa ir par mani, viss vienmēr pārvēršas par vārdiem. Man jānoraksta nost no sevis Sekunžu Tikšķi.
Kā, piemēram, vakar, kad atnākot uz zoba izraušanu, zobārsta kabinetā uz palodzes neesmu gatava ieraudzīt skaistāko, ko pēdējā laikā esmu redzējusi.
Tā ir tāda kā kustīga glezniņa – gondola ar gondoljeru tajā bez apstājas kustas augšup un lejup, slīdot pa Venēcijas kanālu labirintiem.
“Nu, nu, nu,” saka zobārsts.
Un tad tas ir garām.
Atpakaļceļā nopērku antibiotikas, ābolu biezeni, dzeramos jogurtus.
“Aizej, lietiņ, rūkdams, krākdams, atnāc, saulīt, spīdēdama…” |
|
|
| |
[Jul. 19th, 2024|10:06 am] |
|
( ... ) |
|
|
| |
[Jul. 19th, 2024|11:39 am] |
|
"Tā nemēdz būt," viņa teica savai sejai vannasistabas pusaizsvīdušajā spogulī, kas tobrīd viņu bija pārvērtis par melnu putnu, kas Tavā sapnī pārlido upei pāri ar sarkanu ogu knābī. |
|
|
| |
[Jul. 19th, 2024|12:16 pm] |
...and what I want is, to walk beside you
needing nothing, but the sun that's in our eyes
kā es gaidu savu augustu? tā, ka jūlija lapiņu no magnētiņkalendāra, kas man pie ledusskapja, pirksti niez noplēst jau tagad.
citādi viss pa vecam.
dzīve paiet kā vilciens, kas tagad vairs nepietur dažās pieturās.
dzīve paiet tā, it kā es tagad dzīvotu vietā, kur logā iespīd gaisma no izkārtnes, kas saka - forever you.
vienmēr Tu.
ja vien Tu vispār skaitītos tādos ieilgušos rītos, kāds ir šis.
rīti jau paši nemaz neskaitās, iekams nav izdzerta pirmā krūzīte kafijas. |
|
|
| |
[Jul. 19th, 2024|06:10 pm] |
pēdējā laikā pagalma kaķis ar katru apciemošanas reizi kļūst arvien plānāks un caurspīdīgāks. bet varbūt tā esmu tikai es, kas izplešas.
un laikam jau īsti labi nav bijis ar mani, ja šodien pats zobārsts atsūta ziņu ar jautājumu, kā es jūtoties. ļoti liels kārdinājums atbildēt, ka jūtos labi, jo visu nakti esmu sapņojusi par viņu un viņa knaiblēm, bet beigās saņemos un esmu normāla.
bet es jūtos labi. ne pavisam labi, bet arvien labāk. |
|
|
| |
[Jul. 19th, 2024|06:53 pm] |
reizēm klusums ir labākās zāles, bet citreiz es izsūtu līdzjūtības vēstules saviem kaimiņiem pati:
this is house arrest,
come, but wear your Sunday best,
this is house arrest, la-da-di-da-dum |
|
|
| lonely for you only |
[Jul. 19th, 2024|09:41 pm] |
 |
|
|