| |
[Jul. 17th, 2024|05:58 am] |
vakar mājās ievelkos kā gliemezis savā čaulā.
izlobos no savas vakardienas, ilgi stāvu knapi remdenā dušā, padzeros ledaini aukstu ūdeni, palūdzu spotify atskaņot Aurora - Your Blood. un tad man to vajag noklausīties vēl. un tad vēl.
es saku to tik pat daudz sev, cik Tev, cik citiem - es tik un tā neatgriezīšos pie viņa. neatkarīgi no tā, kā viss izvēršas turpmāk. es vairs nejūtos iederīga visā tajā savā Nelaimīguma Apskāviena karaļvalstī, kas man ir M.
es visu laiku domāju par to brīdi kāpās, kad Tev pieskaros, bet savu pieskārienu Tu atdod koka stumbram. domāju, vai Tu joprojām dusmojies un jautā sev, ar kādām tiesībām esmu kaut ko tādu atļāvusies.
šorīt visā meklēju skaidrojumus, attaisnojumus - varbūt tie ir +30, kas atsūta man tādu pastkarti, kas ir visa vakardiena, varbūt īsti ciešā miegā negulētā nakts, varbūt mana laimīgā bērnības zeme, kas turpat netālu.
ar acs kaktiņu meklēju kaut ko, pie kā atgriezties un palikt, bet vairs nekā tāda nav. es varu vienīgi aiziet - pie kaut kā cita, pie saviem tuvajiem tālumiem, pie Tevis. |
|
|
| |
[Jul. 17th, 2024|06:30 am] |
|
p.s. varbūt viss galu galā nav nemaz tik slikti. es varbūt pat ņemtu savus vārdus atpakaļ. beidzot arī latviešu valodā ir iztulkots kaut kas patiešām lasāms. es par Olgas Tokarčukas "Stum savu arklu pār mirušo kauliem". |
|
|
| |
[Jul. 17th, 2024|07:38 am] |
|
kā Tu domā, vai es šorīt dejoju, tiklīdz esmu izkāpusi no gultas? jā, es atrodu vismuļķīgāko Bolivudas dziesmiņu un tad nodejoju savu rītu, un nevar saprast, vai es pieķeros dzirkstelei vai dzirkstele pieķeras man, bet vienā jaukā brīdī es visa sprakšķu. |
|
|