Krustmāte atrakstīja, ka viens no kaķēniem – nešpetni šņācošā kaķu meitene , kas toreiz skatījās uz mani no pagultes ar acīm tik lielām kā apakštasītes – paliks pie viņas.

Tikmēr mums joprojām nav nekādu ziņu no Susuriņa, vienīgi sapņos vēl kādreiz saņemu kādu pastkarti bez paraksta, kur tad meklēju kādu izskaidrojuma pavedienu kā aprīļa cīruļputeņu vītajos pinumos.

Iesāku rakstīt stāstu. Ko citu man iesākt ar visu šo laiku, kas velkas man pakaļ kā izpletnis pēc nolaišanās uz zemes?

Pagaidām gan man ir tikai pirmais teikums, un tam pašam spīd cauri klusums, kas palicis pāri pēc Tavu aizejošo soļu atbalsīm.

Tas skan tā: “Tovasar viņas mežmalas māju dārzā iemaldījās magones – naktīs to sārtums pārbira pār viņas nenosūtīto vēstuļu melnrakstiem, saplūstot ar mežmalas skaļo klusumu un atpakaļceļu pie miega padarot neiespējamu.”