21122012

tad es pasaku sev pāris standartfrāzes, traukumazgājamo mantru, un pierunāju sevi rīkoties. un uzrakstīt vēl vienu teikumu, un tad vēl vienu. burtu pa burtam, vārdu pa vārdam es savirknēju faktus un lēmumus, galīgo risinājumu bez avārijas izejas. tā, salieku punktus un katru teikumu
savā
rindiņā.
tad nospiežu send un ceru uz brīnumu, ka burti kādas brīnumainas permutācijas ceļā izveidos pavisam citu vēstījumu - daudz labākas ziņas vai kādu pasaku ar laimīgām beigām. skumjas aizrokas līdz pašiem papēžiem un sataisa zilus brīnumus. skat, sauleszaķi tavos acu kaktiņos, tajā fotogrāfijā tu smaidi kādam abstraktam pūlim, kurā manis vairs nav. cik banāli un stulbi, un sāpīgi.

pag, es to augšām celšanu nenokavēju? man dikti gribējās kaut nedaudz pakāpties. kaut nedaudz tālāk saredzēt un sadzirdēt. es tikai gribēju mazliet vairāk just, mazliet labāk saprast un sāpīgāk pierast, un mazliet kvēlāk iekārot un trakāk mīlēt, un mazliet vairāk tā paša skaistākā, mazliet skaļāk un mazliet... nekaunīgāk.