Heisā hopsā, vakar saņēmu diplomu par kursu pabeigšanu. Nešaubos, ka dzīvē noderēs, vismaz CV smuki izskatīsies:)))))
Zaudēt arī ir jāmāk...tā forši, ar cieņu...pacelt cepuri un aiziet. Samežģītā potīte tajā brīdī bija pietiekams iemesls. Es sevi drusciņ mānu, ka man nemaz nav žēl, kaut gan patiesībā...gribas kliegt par dzīves netaisnību. Vai tas tiešām bija likteņa pirksts? Varbūt, ka man nemaz nevajag to, kas man nepienākas.
Kādreiz šķita, ka cīnīties par sevi un iet pret likteni ir bezjēdzīgi. Tāds mērens fatālisms. Likās pārsteidzoši paskatīties pagātnē un lēnām apjaust, ka pavisam nenozīmīgi lēmumi, cilvēki un notikumi ir kļuvuši par milzīgu pagrieziena punktu dzīvē. Fantastiski ir tie brīži, kad visas nejaušības saslēdzas loģiskā notikumu ķēdītē, saliekas kopā kā lego kauliņi.
Šobrīd es tam īpaši vairs neticu. Paļaušanās uz likteni šķiet vieglākais attaisnojums bezdarbībai.
Šonakt pilnmēness...