:
Galvenais ir nezaudēt paniku!
5dienas vakars, grantēts ceļš kādā Kurzemes mežā un 2 meitenes ir ceļā pie radiem, lai jauki pavadītu laiku kādā miestiņā pie jūras. Esam aptuveni 50km no galamērķa, kad mūsu kustību pārtrauc šķērsām pār ceļu nogāzies bērzs. Lecam laukā un lūkojam, ko varam iesākt. Koks ir tik liels, ka nevaram to izkustināt, turklāt, laukā plosās pamatīga vētra. Braukt pa citu ceļu??? Ui, tur sanāk līkums ap 50km...esam jau nogurušas no ceļa...sasapņojušās par pīrāgiem un rosolu... Tobrīd dzima "spožā ideja" apbraukt nokritušo koku pa mežu. Sākums bija daudzsološs, gandrīz vai sajutos kā džipā. Izbraucu caur lēzeno ceļmalas grāvi un metu līkumu caur mežu, līdz pēkšņi – nez no kurienes uzradās pamatīgs celms...sitiens pa auto apakšu...un viss, uzsēdāmies tā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Johaidī, ko nu...mežs, nakts, vētra, 200km no Rīgas, turklāt blakus draudīgi vējā šūpojas vēl viens aizlauzts koks. Zvans draugam un palīgā mums tika izsaukts vietējais mežsargs. Kamēr gaidām, nosolos, ja mūs no šejienes izvilks, sestdien iešu peldēties...goda vārds iebridīšu tajā sasodītajā jūrā, tikai izvelciet mūs no šejienes!!! Pa to laiku ir parādījies vēl kāds garāmbraucējs, kas staigā apkārt mūsu auto, saraucis pieri un principā novērtē mūsu situāciju kā bezcerīgu. Zinu jau, ka braukt caur mežu bija stulbi, bet tāpēc jau nevajag tik atklāti paust savu attieksmi:)))
Pēc brīža ir klāt mūsu glābējs...mežsargs...ar džipu...ar lāpstu...un ar motorzāģi. Novērtējis situāciju viņš smaidot paziņo: „He hē, tas viss ir sīkums, salīdzinot ar to, ka šobrīd atrodamies zem augstsprieguma līnijas un vējš pieņemas spēkā. Nu meitenes, marš mežā un salauziet egļu zarus, ko pamest zem riteņiem”. Kamēr plikām rokām lauzām egles, tikmēr mežsargs rīkojās ar lāpstu un stāstīja anekdotes.
Protams, ka mūs izglāba un viss beidzās laimīgi:)
Sestdien peldējos jūrā...
5dienas vakars, grantēts ceļš kādā Kurzemes mežā un 2 meitenes ir ceļā pie radiem, lai jauki pavadītu laiku kādā miestiņā pie jūras. Esam aptuveni 50km no galamērķa, kad mūsu kustību pārtrauc šķērsām pār ceļu nogāzies bērzs. Lecam laukā un lūkojam, ko varam iesākt. Koks ir tik liels, ka nevaram to izkustināt, turklāt, laukā plosās pamatīga vētra. Braukt pa citu ceļu??? Ui, tur sanāk līkums ap 50km...esam jau nogurušas no ceļa...sasapņojušās par pīrāgiem un rosolu... Tobrīd dzima "spožā ideja" apbraukt nokritušo koku pa mežu. Sākums bija daudzsološs, gandrīz vai sajutos kā džipā. Izbraucu caur lēzeno ceļmalas grāvi un metu līkumu caur mežu, līdz pēkšņi – nez no kurienes uzradās pamatīgs celms...sitiens pa auto apakšu...un viss, uzsēdāmies tā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Johaidī, ko nu...mežs, nakts, vētra, 200km no Rīgas, turklāt blakus draudīgi vējā šūpojas vēl viens aizlauzts koks. Zvans draugam un palīgā mums tika izsaukts vietējais mežsargs. Kamēr gaidām, nosolos, ja mūs no šejienes izvilks, sestdien iešu peldēties...goda vārds iebridīšu tajā sasodītajā jūrā, tikai izvelciet mūs no šejienes!!! Pa to laiku ir parādījies vēl kāds garāmbraucējs, kas staigā apkārt mūsu auto, saraucis pieri un principā novērtē mūsu situāciju kā bezcerīgu. Zinu jau, ka braukt caur mežu bija stulbi, bet tāpēc jau nevajag tik atklāti paust savu attieksmi:)))
Pēc brīža ir klāt mūsu glābējs...mežsargs...ar džipu...ar lāpstu...un ar motorzāģi. Novērtējis situāciju viņš smaidot paziņo: „He hē, tas viss ir sīkums, salīdzinot ar to, ka šobrīd atrodamies zem augstsprieguma līnijas un vējš pieņemas spēkā. Nu meitenes, marš mežā un salauziet egļu zarus, ko pamest zem riteņiem”. Kamēr plikām rokām lauzām egles, tikmēr mežsargs rīkojās ar lāpstu un stāstīja anekdotes.
Protams, ka mūs izglāba un viss beidzās laimīgi:)
Sestdien peldējos jūrā...