: Viss notiek pa īstam.
Mitrais grantētais ceļš šņirkst zem velosipēdu riteņiem. Braukt ir patiešām grūti, it sevišķi kalnā. Šādu ceļu, te Latgalē, cik uziet. Smaržo... Bļāviens, pa kuru laiku ir atnācis rudens – pīlādži jau sarkani, labības vārpas pavisam smagas. Šis laikam ir ābolu gads – zari noliekušies no smaguma. Dārzos vīd kāposti, bietes, pupas. Saulespuķes izstiepušās divu metru garumā. Un gladiolas, asteres, samtenes...
Iebraucam Dieva pamestā nostūrī. Cilvēku te pavisam maz. Šur tur pagalmā rosās vecīši. Mūsu mērķis ir apskatīt kādu vecticībnieku baznīcu. Tā ir aizslēgta, pēc ārpuses spriežot pamesta un nezālēs ieaugusi (vēlāk izrādījās, ka Lieldienās un Ziemassvētkos tomēr te šis tas notiek). Rodas nepārvarama vēlēšanās tur ieiet. Vietējie, uzzinājuši mūsu vēlmi, iesaka uzmeklēt tanti Dusju no kaimiņu sādžas, kas mūs varētu ielaist. Tanti uzmeklējām.
Baznīcas āriene pilnībā neatbilda tās saturam. Iekšā tā izrādījās īsta pērle – acis kavējās pie ikonām biezos greznos zelta rāmjos. Te taču ir tādas bagātības! Kā vēlāk uzzinājām, baznīca tiek uzturēta tikai un vienīgi ar pašu vecīšu atbalstu un līdzekļiem. Pirms vēlēšanām deputāti esot solījuši ievilkt signalizāciju un piešķirt līdzekļus, bet...
Jaunie šajā pusē vairs nedzīvo, līdz ar to bērnus nekristī un kāzas nesvin. Uzzinājusi, ka esam rīdzinieki, tantuks izbrīnā iepleta acis. Laikam nespēja noticēt, ka mūsdienu jaunatni vēl spēj ieinteresēt kaut kāda tur pamesta baznīca Latgales nostūrī. Prombraucot saziedojām Dusjai krietnu sauju ar latiņiem – tas par neizmērojamo laipnību.
Pa ceļam pusdienojam draudzenes radu mājās. Saimniece pasniedz kūpošu kartupeļu bļodu un salātus. Gurķi nāk tikko no dobes un cepumiem ar zāļu tēju ir tik garšīgi. Ir tik labi, ka varētu turpat dīvānā aizmigt.
Tālāk pa asfaltu. Aglona. Šī jau ir komercija, šeit nekas nav pa īstam.
Vilciens Daugavpils – Rīga. Esam kā siļķes mucā. Līdzko vilciens sāk kustēties, pamanu, ka blakus esošie braucēji velk no somām maziņos nulle septiņi un sāk iestiprināties. Sajutos nepiederoša, tāpēc arī izvilku sulas paku. Izrādās, ka bariņš puišu te turpina svinēt vecpuišu ballīti. Pasākuma vaininieks - puisis dzeltenā kreklā ar sirsniņām. Izskatās stipri saguris. Pārējie pasažieri tāpat vien īsina laiku iedzerot. Publika paliek arvien agresīvāka, sāk briest konflikts. Galvenais līderis – kāds puisis no Sanktpēterburgas ar zilumiem zem acīm. Konduktore solās saukt policiju un izmest laukā Krustpilī visus, kas būs iereibuši. „Klau, baigie s...i. Mūs taču izmetīs laukā” – saku pārējiem velo biedriem. Nu kurš ticēs, ka esam skaidrā!?! Izskatījāmies saguruši, saņurcīti un salijuši pēc divu dienu brauciena. Galvas klanījās un acis vērās ciet. Turklāt iepriekšējo nakti bijām nakšņojuši katoļu ģimnāzijā uz grīdas. Kurš ticēs, ka esam nabaga skaidrie riteņbraucēji??? Arī velosipēdu mums nebija līdzi, jo tos uz Rīgu veda ar busiņu. Līdz kautiņam gan nenonāca, bet bardaks bija pamatīgs.
Tā ir ilūzija, ka dzīve rit šeit – Rīgā. Patiesībā viss notiek pa īstam tur – Latgalē.
Mitrais grantētais ceļš šņirkst zem velosipēdu riteņiem. Braukt ir patiešām grūti, it sevišķi kalnā. Šādu ceļu, te Latgalē, cik uziet. Smaržo... Bļāviens, pa kuru laiku ir atnācis rudens – pīlādži jau sarkani, labības vārpas pavisam smagas. Šis laikam ir ābolu gads – zari noliekušies no smaguma. Dārzos vīd kāposti, bietes, pupas. Saulespuķes izstiepušās divu metru garumā. Un gladiolas, asteres, samtenes...
Iebraucam Dieva pamestā nostūrī. Cilvēku te pavisam maz. Šur tur pagalmā rosās vecīši. Mūsu mērķis ir apskatīt kādu vecticībnieku baznīcu. Tā ir aizslēgta, pēc ārpuses spriežot pamesta un nezālēs ieaugusi (vēlāk izrādījās, ka Lieldienās un Ziemassvētkos tomēr te šis tas notiek). Rodas nepārvarama vēlēšanās tur ieiet. Vietējie, uzzinājuši mūsu vēlmi, iesaka uzmeklēt tanti Dusju no kaimiņu sādžas, kas mūs varētu ielaist. Tanti uzmeklējām.
Baznīcas āriene pilnībā neatbilda tās saturam. Iekšā tā izrādījās īsta pērle – acis kavējās pie ikonām biezos greznos zelta rāmjos. Te taču ir tādas bagātības! Kā vēlāk uzzinājām, baznīca tiek uzturēta tikai un vienīgi ar pašu vecīšu atbalstu un līdzekļiem. Pirms vēlēšanām deputāti esot solījuši ievilkt signalizāciju un piešķirt līdzekļus, bet...
Jaunie šajā pusē vairs nedzīvo, līdz ar to bērnus nekristī un kāzas nesvin. Uzzinājusi, ka esam rīdzinieki, tantuks izbrīnā iepleta acis. Laikam nespēja noticēt, ka mūsdienu jaunatni vēl spēj ieinteresēt kaut kāda tur pamesta baznīca Latgales nostūrī. Prombraucot saziedojām Dusjai krietnu sauju ar latiņiem – tas par neizmērojamo laipnību.
Pa ceļam pusdienojam draudzenes radu mājās. Saimniece pasniedz kūpošu kartupeļu bļodu un salātus. Gurķi nāk tikko no dobes un cepumiem ar zāļu tēju ir tik garšīgi. Ir tik labi, ka varētu turpat dīvānā aizmigt.
Tālāk pa asfaltu. Aglona. Šī jau ir komercija, šeit nekas nav pa īstam.
Vilciens Daugavpils – Rīga. Esam kā siļķes mucā. Līdzko vilciens sāk kustēties, pamanu, ka blakus esošie braucēji velk no somām maziņos nulle septiņi un sāk iestiprināties. Sajutos nepiederoša, tāpēc arī izvilku sulas paku. Izrādās, ka bariņš puišu te turpina svinēt vecpuišu ballīti. Pasākuma vaininieks - puisis dzeltenā kreklā ar sirsniņām. Izskatās stipri saguris. Pārējie pasažieri tāpat vien īsina laiku iedzerot. Publika paliek arvien agresīvāka, sāk briest konflikts. Galvenais līderis – kāds puisis no Sanktpēterburgas ar zilumiem zem acīm. Konduktore solās saukt policiju un izmest laukā Krustpilī visus, kas būs iereibuši. „Klau, baigie s...i. Mūs taču izmetīs laukā” – saku pārējiem velo biedriem. Nu kurš ticēs, ka esam skaidrā!?! Izskatījāmies saguruši, saņurcīti un salijuši pēc divu dienu brauciena. Galvas klanījās un acis vērās ciet. Turklāt iepriekšējo nakti bijām nakšņojuši katoļu ģimnāzijā uz grīdas. Kurš ticēs, ka esam nabaga skaidrie riteņbraucēji??? Arī velosipēdu mums nebija līdzi, jo tos uz Rīgu veda ar busiņu. Līdz kautiņam gan nenonāca, bet bardaks bija pamatīgs.
Tā ir ilūzija, ka dzīve rit šeit – Rīgā. Patiesībā viss notiek pa īstam tur – Latgalē.