Pirmdienas šoka terapijā ietilpa ziņa par šefa atlūgumu un iepazīšanās ar jauno. Izskatās, ka būs ok, gan jau sastrādāsimies. Tomēr iekšēji biju apvainojusies – johaidī, nu kā tā var, pamest visu pusceļā, pacelt cepuri un aiziet. Kapteinis taču kuģi pamet beidzamais...nu tā kaut kā...obidna... Izdomāju desmitiem argumentu, lai oficiāli varētu justies sašutusi.
...
„...mani pārņēma tā dīvainā apziņa, ko varētu dēvēt par nostaļģiju pēc nākotnes: skaidra sajušana, ka reiz darīšu lietas, ar kurām šobrīd man nav nekādas īpašas saistības. Svarīgi ir dzīvē ļauties un uzticēties tam, kas ar tevi notiek, nemēģinot cīnīties pret, bet censties apkārt notiekošo uzlūkot no pozitīvās puses...”
Es nemeklēju piedzīvojumus, šoreiz piedzīvojumi sameklēja mani. Bail? He hē, ir gan bail...ir...:))