03 Oktobris 2008 @ 15:31
 
cilvēki kāpj un krītās manās acīs. dažs labs mani patiešām nebeidz pārsteigta ar
savu elastīgo dzīves uztveri. laikam neprotu novērtēt cilvēku tā kārtīgi pat pēc
samērā ilgas pazīšanās un pēc diegan ilga laika,kas pavadīts kopā. man tiešam par
viņu prieks, es pat biju aizmirsusi, ka būtībā jau viņa ir tāda pati mirstīgā kā
mēs pārējie, tikai ,iedragāta pašā sākumā, viņa apklusa. man apkārtējie neļāva
samulst un apstāties pēc tā,kas notika pagājušvasar, bet viņa to vienkārši aizliedza
sev vispār.. jā, es laikam runāju mīklās, bet runājot pašai ar sevi skaidrojumi nav
nepieciešami. šī druadzība man patīk. bez liekim sprediķiem.
 
 
: pieGdiena
fona troksnis: kaut kas sens un foršs
 
?
 
03 Oktobris 2008 @ 19:24
 
kā sagribējās kapučino.


 
?
 
03 Oktobris 2008 @ 20:32
 
vai no Tava balkona var redzēt dzīvojamo māju izgaismoto logu rindas un mašīnu aizmugurējos sarkanos lukturus?
ja jā, tad uzaicini mani pie sevis.
es netraucēšu, tikai stāvēšu uz Tava balkona, malkojot sarkano Marlboro un klusējot blenzīšu ainavā.
kā man pietrūkst šo mirkļu domas.
 
 
: kaut kas nav
 
2 | ?