es patiešām sabijos. no Tavas klusēšanas. tagad es zinu, kas ir mana fobija. Tu teici -"njā.. ir bBaigās ziepes..". un neko vairs. neskatījies uz mani, tikai stāvēji un klusēji. es negribēju raudāt. es tā lietas nekārtoju. tomēr sēzot uz slapjām trepītēm lietus laikā, baidoties, ko Tu gribi teikt, bet nesaki, ir drausmīgāk par jebko. Tu pat nespēj iedomāties cik daudz dažādu domu tajā brīdī ņēmās pa manu galvu. man bija daudz nojausmu, bet tas ko Tu pateici man šķita tik dīvaini. Jo es visu laiku sev teicu,ka es Tev nepatīku, bet nevarēju iedomāties,ka Tu domā,ka nepatīc man. un, ka Viņš Tev šķiet šķērslis. Ar katru brīdi es iepazīstos ar aizvien dīvainākiem un dīvainākiem cilvēkiem. Īpaši zēniem. bet Tu jau zini manu atbildi uz visiem Taviem jautājumiem - ja tā nebūtu, es šeit nestāvētu. kad Tu teici cik ļoti es Tev patīku, zinu,ka vaiajdzēja reaģēt savādāk. tomēr pirms minūtes biju raudājusi, kaut arī tikai īsu mirkli, bet dēļ Tevis (un tas ir nepieļaujami), es atbildēju pārāk skarbi. bet šķietr, ka Tu tam nepievērsi lieku uzmanību, jo Tevi neinteresēja manas atbildes, bet gan secinājumi.


-Tad kā tagad būs?
-Būs.
-Kā Tu gribi?
-Es nezinu kā es gribu, es zinu ko es gribu.


Es smaidīju. Viss pārējais bija nenozīmīgs. Man biji Tu.
Bet tomēr vēljoprojām es jūtu,ka nav līdz galam. Jo ir Vinā. un man tas riebj.