10m zem ūdens
07 November 2020 @ 03:22 pm
 
klausoties aaron sorkin piemērus par screenwriting, bija viens īpaši interesants. par aktieri, viņa draugu, kurš bija tikko sācis uz brodvejas skatuves ar jūrnieka lomu, un kuram tas esot sanācis ļoti slikti - draugs tik ļoti mainījis balsi, stāju un mēģinājis būt tik "ekstra" vīrišķīgs, ka tas bijis vairāk kōmiski kā nopietni. vēlāk, pie pāris aliņiem, cits kopīgs draugs paskaidroja, ka tas esot tāpēc, ka viņš neticot, ka viņš pats ir gana vīrišķīgs, lai būtu tāds jūrnieks, tāpēc to mimicēti kompensē. apstājos, padomāju - tieši tāpāt kā visā, ko mēs darām. arī mūzikā - ja nav pārliecības, tad būs mimicēšana vokālā, ko vienmēr var sajust. tāpat kā jebkur citur - no radošā līdz ikdienai, un, klasiski - skaistumam (cik reizes nav bijis tā, ka vajag make up, jo iekšēji nejūties gana skaisti, un otrādāk - pilnīgi aizmirsti par to, jo iekšēji tā staro, ka plīst pāri). tas, protams, nav nekas jauns, bet palīdz saprast, kāpēc kaut kas izdodas vai neizdodas, un kā būt nākamreiz, lai izdotos.