es kā muļķe biju aizmigusi kaut kur pa vidu Hannah Gadsby stendapam un nenovērtēju, cik tas ir perfekts katrā sīkumā, un biju tāda "ā, nu ir labāki redzēti". īstenībā nav labāki redzēti, tur ir viss, kam stendapā jau sen vajadzēja būt - bēdas un patiesība, un beigšana sevi nostādīt idiotes lomā. viņas patoss man patīk un šķiet gaumīgs, arī šo streotipu par patosa bezgaumību viņai izdodas salauzt, tāpat kā "nesaprastos ģēnijus" un uzskatu, ka mākslai jātop mokās un jābūt nesmieklīgai.
2 x noskatījusies jūtos tā it kā pati būtu visu pateikusi. lai arī skaidrs, ka es nekad tā nevarētu, ak, cik ļoti es tā gribētu. it sevišķi mākslas vēstures daļu, par visiem tiem mācību gadiem, kuros esmu mācīta apbrīnot "vāzes, kurās viņi sprauž savas diņķu puķes". tas bija tik atbrīvojoši.