|
|
|
Oktobris 14., 2014
06:51
Vakarrīt, ejot uz mašīnu, pamanīju zālē guļam kaķa līķīti. Izstiepies zālē uz mutes, melnbaltais kažociņš viscaur slapjš (tātad guļ no aizvakardienas, kad arī lija), un tikai spīd sarkanā kakla siksniņa. Un visu dienu ik pa laikam par to domāju - kā kāds to kaķi mājās gaida, un satraucas, un meklē. Un tas kaķis tur guļ, nabags. Ja es būtu kaķis, es noteikti negribētu beigts gulēt dienām ilgi visu garāmgājēju acu priekšā.
Vispār man ir aizdomas, ka tas varētu būt kaķis, kas dzīvo kādā no mūsu mājas 1.stāva dzīvokļiem (jo esmu redzējusi te vienu melnbaltu staigājam), bet sasodīts - kā tas būs, ja iešu un teikšu: "labdien, jums kaķis nav pazudis? jo tur viens beigts mētājas.." Un tad nu es vakar dežūrēju pie virtuves loga, lai: 1) lūkotos uz to vietu, kur kaķis guļ, ar vāju cerību, ka kāds to ir savācis; 2) klausītos, vai kāds no apakšējiem kaimiņiem nesauc minku vai muri, vai vasju vai..
Tagad tumšs, nevar redzēt. Bet kā iedomājos, ka tas kaķis tur guļ, un pār viņu tas stulbais lietus gāžas un gāžas, un citur kāds skumji skatās uz viņa paikas trauciņu, taisni raudiens nāk.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
