ugunsmeita - Cilvēks, kurš vairs nebūs starp mums...

...Viss bija pārāk labi, lai noticētu, ka tā arī turpināsies turpmāk! Viss likās PĀRĀK pozitīvi, pārāk rozā... Kāds aizgāja no šīs dzīves. Kāds, kurš mums varētu dot tik daudz, bet nepaspēja.

 ...Braucu mājās no līgošanas, mašīnā gulēju. Atnāk man SMS ar ziņu, ka mans klasesbiedrs ir........ aizgājis mūžibā! Man aptrūkās elpa...

 ...Zieniet? Tas ļoti sāp, kad aiziet cilvēks, kurš tiešām NEBIJA pelnījis tādu likteni... Viņu nekad neesmu uzķērusi sakam, ka viņam iet grūti... Allažiņ smaidīgs, kā maija saulīte...Pašam grūti pakustēt, bet ņem un darās... rosās... Man asaras birst šito rakstot... Kad kāds aiziet no mums, tad mēs tikai apzināmies, cik mums viņš patiesībā dārgs bijiS... Pilnīgi vai kliegt gribas, KĀ TĀ VAR !!!???! Un mūžīgais --> KĀPĒC??? Viss velti... atbildes ieslīgst nekurienē. Vēljoprojām šķiet tas viss kā ļauns murgs. Un kāpēc tieši viņu izraudzījās, kā nākamo?? Kāpēc viņam laupīja to vienīgo prieku- BŪT DZĪVAM !!! Būt ar mums...... KĀPĒC????????!!! Ak, Dievs... nu KĀPĒC??????! Jel...

 ...Vienmēr atmiņā Tu mums dzirkstīsi, kā puisis- pozitīvais tēls, superīgs klasesbiedrs... lai gan mazliet kluss, bet vienmēr uzmetot aci- smaidi... Jāni... cerēju vēl reizi Tevi satikt.......... nepaspēju... bet Tevi ļoti mīlam mēs visi - Tu zini...! Nekad neaizmirsīšu, kā mēs visi kopā kādreiz pie 'Tevis mājās barojām baložus... un laistījām kaimiņienei puķes no balkona...Tas toreiz bija tik jauki un patiesi jautri, bet tagad, atceroties to, vairs tik atmiņas... un acis asarainas...

 ... Aizlūgsim, par dvēselīti ,kura nav vairs starp mums...