20 April 2010 @ 08:57 am
 
Pagājušonakt sapnī redzēju "Kārli". Mana 5. klases audzinātāja teica, ka viņš esot māsiņas kabinetā un lūdza, lai es palīdzu viņam tikt līdz mājām, esot slikti. Atradu viņu māsiņas kabinetā, viņš tur bija tāds, bāls, ar garākiem matiem, kā citkārt (lai gan, neesmu jau redzējusi kopš marta, šķiet), taču smaidīgs, nāca pretī, apskāva un es vēl tagad jūtu, cik ļoti viņu kratīja drebuļi. Man bija viņš jātur, lai nenokristu un likās, ja palaidīšu - pazudīs. Zinu, ka stāvējām tur kādu laiku un skolotāja/māsiņa kaut ko vaicāja, tad mēs gājām uz durvīm, visu šo laiku man viņš bija jābalsta, un turpmākais sapnis ir bijis par dārziem kaut kur Dienvidos, kur agrāk mēdzu uzturēties, daudzdzīvokļu mājām tepat Valmierā un vēl kaut ko, kas jau paspējis pazust atmiņā.Zinu tikai, ka "kārļa" tur vairs nebija.
Pamodos ar nevaldāmu vēlmi aizsūtīt īsziņu, pavaicāt, vai viss labi, bet šī doma bija acumirklīga un pagaisa, pirms es paspēju sākt meklēt telefonu. Es bieži domāju par to, vai citi mani redz sapņos - klasesbiedri, mamma, tie, kurus esmu satikusi tikai pāris vai vienu reizi un vai viņi par to atceras, kad atkal mani satiek.