Atceros tagad, kā man bija jādzīvo ar 60 latiem, kas palika pāri pēc dzīvesvietas nomaksas. Toreiz kaut kas nāca klāt ļoti reti, turklāt parasti tādas summiņas kā 5ls. Tas uz mēnesi likās jūtams, varēja atļauties kaut ko nopirkt . Visbiežāk lētu humpalu drēbīti un šokolādi. Es labi apzinos, ka citiem ir bijis vēl trakāk, un man tā bija, kad vēl dzīvoju pie mammas, bet tas ir tomēr citādāk, man nebija nekas jārēķina un nebija no manis nekas atkarīgs.
Tagad ik pa laikam nākas sev atgādināt - nav kā parasti! Nedrīkst tāpat vien kaut ko nopirkt, ir jārēķina katrs eiriks. Pēdējos gados ļoti nepierasti. Pie laba tik ātri pierod. Protams, ka vīram vēl ir nauda, bet es jau tāpat paprasīju grāmatai. Negribas vairāk. Gribas sev pierādīt, ka es varu mēnesi nodzīvot tā kā senāk. Tomēr tā apziņa, ka konts ir tukšs, nav laba. Es vienmeŗ atstāju rezervi, bet tagad visa rezerve aizgāja grāmatai, kas izmaksā dārgi, sevišķi tāpēc, ka daudzi cilvēki vēlas pirmo daļu. Jāpasūta divkārt. Pēc tam jau daļa naudiņas nāks atpakaļ, bet tieši uz šo brīdi ir kā ir.
Jāmācās atkal pietaupīties. Varbūt nav nemaz tik slikti.