tethys_

Šodien man jautāja, vai es tīņa gados esmu bijusi populāra, vai puiši ir daudz pievērsuši uzmanību? Teicu, ka nē. Tad nāca galvenais jautājums - vai es kaut ko ar savu palaistuves dzīvesveidu kompensēju? Vajadzēja padomāt, lai varētu atbildēt. Pirmā sajūta bija apvainoties, bet saprotu, ka tas ir muļķīgi, jo patiesībā mēs visi kaut ko kompensējam. Kompensēt ir iegājies kā nepareizi, bet, saprotot pašam sevi, kompensēt ir pilnīgi normāli, vismaz es tā domāju.
Tad nu es padomāju. Skolā un skolas laika citās nodarbēs es zinu vienu puisi, kuram es tiešām patiku, bet to es uzzināju pāris gadus pēc skolas pabeigšanas. Netiku pamanījusi, bet, kad man to pateica, es atcerējos, ka patiesībā tur bija gan kaut kāda greiza uzmanības izrādīšana. Tas bija paralēlklases puisis. Tad bija viens puisis 15 gadu vecumā, bet viņš bija izteikti dīvains. Mēs tikāmies ar lieliem pārtraukumiem 2 gadus, viņš bija trīs gadus vecāks, aicināja mani pie sevis ciemos pat mātei atrādīt, bet ne reizi nemēģināja mani noskūpstīt. Sms rakstīja, ka mīlot, ka pietrūkstu, bet es nespēju saprast viņa uzvedību, jo viņš uzvedās ar mani kā ar čomu. Kas tur īsti bija, nesaprotu. Viena ideja bija, ka gejs, kas meklēja sev parādei meiteni, jo viņš mani uzreiz ātri atrādīja mātei un vēl vairākas reizes aicināja ciemos uz pieMadonu. Pēc tam nekā nebija līdz pat 18 gadu vecumam, kad nedaudz padraudzējos ar vienu puisi, tad pēc gada vēl viens, tad vēl viens, bet nekas tur nekad nesanāca. Būtībā nekādas lielās intereses par mani nebija, lai gan nevar arī teikt, ka nevienam nepatiku.
Kad jādomā par to kompensēšanu, es īsti nevaru saprast. Būtībā es palaistuvjoties sāku vēl stipri vēlāk. Tas bija laiks, kad es vairs par skolu sen nedomāju. Kaut kādu laiku bija tās tīniskās domas - ko diez "viņi" tagad par mani teiktu, un ko diez par to domātu. Man liekas, ka kaut kas tāds visiem ir bijis. Tāda ir tīņa daba - vienmēr domāt, ko skolā teiktu, ko draugi domātu. Tomēr man ir tāda sajūta, ka vismaz tik tiešā veidā tas nav. Kad man parādījās pirmās paralēlās attiecības, man jau bija 25. Līdz tam bija viena meiča un pēc tam topošais vīrs, abas bija kārtīgas, monogāmas attiecības. Liekas, ka uz 25 es jau vairs neko tādu kā kādam ko pierādīt nedomāju. Vienkārši atļāvu sev darīties, kā sirds kāro.
Tomēr par to "sirds kāro" ir jāpadomā. Kāpēc tad kāro? Es tagad atceros, ka jau agrā bērnībā es jūsmoju par harēmiem, vairākām sievām un verdzenēm, un, lai gan es nedomāju, ka pati gribētu sievu, man neheteroseksualitāte jau kopš agras bērna kājas likās pilnīgi pieņemama. Tas nebija audzināšanas dēļ. Mani neaudzināja pozitīvi, arī skolā un draugu vidū par to bija tikai ņirgāšanās 90to stilā. Kur es visas tās domas par poliamoriju sadomājos, es pati nesaprotu, un tagad pat liekas dīvaini. Jāpriecājas tikai, ka es to visu paturēju pie sevis. Nebūtu bijis labi.
No otras puses - vai iekšā manī ir drausmīga vēlme būt mīlētai? Ir. Vai tai varētu būt sakars ar to, ka biju ļoti vientuļa, un draugi bija tikai epizodiski? Jā, iespējams. Ģimenē mums tika izskaustas tuvas attiecības, lai es nerunātu apkaŗt to, ko nevajag, un draugi bija tādā dīvainā veidā, ka nekad nekļuva tuvi un visu laiku mainījās. Te bija viena draudzene, te cita. Un brīžiem nebija nevienas. Vasaras vispār pavadīju absolūtā vientulībā. Pat tad, ja ar kādu varēju parunāties, nekad nevarētu teikt to, ko domāju, nekad nebija neviena, ar ko normāli parunāt par to, par ko es gribētu runāt. Vai tas ir atstājis šo absurdo vēlmi pēc mīlestības un tuvības laikmetā, kad tas ir tik ļoti nemodē? Nu laikam gan, lai gan es domāju, ka es jau piedzimu ar kaut kādu nepareizu kloķīti smadzenēs. Citādāk nevaru izskaidrot savu nenormālo raksturu, kas nespēj nosvērties ne uz kārtīgu monogāmiju, ne arī cinisku dzīšanos tikai pēc ķermeņiem. Man gribas ķermeņus ar dvēselēm, man viņus gribas bezjēdzīgi intensīvi un vairākus, un es gribu viņus izsūkt līdz pēdējai dvēseles lāsītei.
Vai es tā kompensēju? To, ka man nav tuvu ģimenes attiecību un nav bērnības draugu - to es domāju, ka es kompensēju, bet to, ka man nebija daudz pakaļ skrējēju... kaut kā tas liekas tādā pēdējā vietā. Jā, man patīk uzmanība, bet tikai tad, ja tā ir abpusēja. Es dzirdu, ka citām patīk arī skraidīšana pakaļ tāpat vien, patīk vārdi, komplimenti, patīk dāvanas utt, bet mani tas viss apgrūtina, ja es neesmu uz 100% pretimnākoša. Nu negribu es tādu uzmanību. Mani tracina.
Tā ir, ka no neglītā pīlēna perioda es esmu izkāpusi vēlu, bet intensīvi. Patiesībā es biju diezgan skaista. To man pat teica. Skatoties bildes, es redzu, ka biju tiešām glīta. Kopš tiem 25 es noteikti neesmu skaistāka kļuvusi, tāpēc runa te nav par izskatu. Runa ir par attieksmi, personību. Esmu tā grozījusi galvas un ievedusi tādos intensitātes stāvokļos cilvēkus, ka tur varētu romānus sarakstīt, kā man ir bizots pakaļ, kas no manis ir paciests, lai tikai saņemtu manu uzvedību, un cik letāli tas diemžēl ir arī vienreiz beidzies. Tomēr kompensācija..?
Man šķiet, ka ir tāda labā un sliktā kompensācija. Labā ir tad, kad cilvēks apzinās, kas viņam trūkst, kas arī pagātnē ir trūcis, un tad apzināti piepilda šīs savas vēlmes un vajadzības. Sliktā kompensācija ir tad, kad cilvēks pats nesaprot, ko dara un kāpēc, un kad ieved sevi neveselīgos stāvokļos un darbībās, dzenoties pēc kaut kā piepildījuma, visbiežāk tajā, kur to nemaz nevar atrast. Piemēram, grib tuvību un mīlestību, bet nemāk, tāpēc vienkārši maukojas, gūstot vien nelielu apmierinājumu, jo tā īstā vēlme nav sasniegta.
Es jūtos labi ar to, ko es daru, un kas man pieder. Ja arī es kaut ko kompensēju pagātnes dēļ, tomēr manā gadījumā tā vairāk būs pozitīvā sevis piepildīšana. Kad es beidzot pēc ilgiem gadiem neīstas sevis kļūstu par to, kas es gribu būt. Iegūstu to, kas man ir bijis liegts. Ja arī es tāpēc sagrozu ne vienu vien galvu un, kā man reiz teica "tu normālus cilvēkus padari trakus", tad tomēr viņiem bija iekšā tas trakums, kas varēja izlauzties. Citādāk nepavilktos uz manu intensīvo personu. Ja arī tas beidzas ar pašnāvības draudiem, ielaušanos manā dzīvoklī vai... draudu piepildījumu, tā tomēr nav tikai mana ļaunā ietekme. Citi cilvēki var mūsos atraisīt tikai to, kas tur jau ir. Nu, protams, izņemot nolaupīšanu un smadzeņu izskalošanu.
Ja cilvēks grib maniakālu, intensīvu tuvību, ja kāds grib mani tādu palaistuvi, kāda es esmu, tad es neesmu atbildīga par iznākumu vairāk nekā par pusi, savu pusi. Un kompensēšana te nebūs slimīgā, izmantojošā veidā.
Kas man ir, tas man ir, un neko citu es arī neizliekos piedāvājam. Neredzu šeit kaitīgu kompensēšanu, izmantošanas vai speciāli trakam padarīšanas veidā. Ir manā kontā vairāki pierādījumi manam burvīgumam, un es neteikšu, ka tie mani nedara lepnu, bet drīzāk gan tā, ka laikam jau es esmu tieši tik burvīga, nevis kā konkrēti "sasniegumi", kad uz mani greizsirdīga sieviete tā sajūk, nesaprotot vai pati ir iemīlējusies, vai tomēr greizsirdīga, un kura vilkme te ir stiprāka - tikt no manis vaļā un paturēt savu "laupījumu" vai uzvesties galēji nekonvenciāli un pretim saviem uzskatiem, atzīstot, ka jūtas vairs nav tik taisnā virzienā, kā tādā situācijā "viņam ir cita" būtu pierasts.
Man patīk sajāt kādam prātu, to es atzīšu, bet tikai vienā veidā - uz brīvību. Tā, ka tas cilvēks atzīst sev to, ko viņš senāk neatzina, kad viņš paskatās plašāk par uzspiesto sabiedrības modeli, kad kāpj pāri saviem kompleksiem un atļauj sev brīvību, kādu pat agrāk nevarēja iedomāties. Nevis kaut ko uzspiest, bet atbrīvot. Kaut vai beigās ir drāma vai pat traģēdija. Jo vai tad ir tiešām tik interesanti dzīvot savā konvencionālajā pasaulītē visu mūžu, sargājot šo savu kūniņu? Ja cilvēks nebūtu zināmās krustcelēs uz plašāku pasauli, es domāju, ka viņš uz mani "neuzrautos".
Tāpēc laikam jau nē. Es daru to, ko mīlu darīt, nevis neveselīgi kompensēju. Devu tam laiku izkristalizēties, un palieku pie labākā varianta. Kaut kam labam taču ir jābūt? :)