tethys_

Spontāni nopirku jostu gurniem, kam būtu jāpalīdz pret sāpēm, kādas ir man. Neviens nekad nebija man tādu ieteicis, neviens pats ārsts. Uzliku un asaras saskrēja acīs. Ne tāpēc, ka sāpes pazuda, bet tāpēc, ka tās samazinājās uz vieglām. Es vairs neceru kādā brīdī vispār nejust sāpes, bet to samazinājums vien jau likās it kā man spārni būtu pielikti un es varētu aizlidot. Skumjākais tas, ka man šodien bija ļoti laba diena. Es jutu tik maz sāpju, kā reti gadās. Un vienalga izrādās, ka ir vēl daudz ko ņemt nost. Es tik svētīgi nebiju jutusies vismaz gadus 10. Man vairs nebija pat sajūta atmiņā saglabājusies, kā tas ir, kad ir tik viegli. Elpot vieglāk, pleci atslābinājās, staigājot tāda sajūta kā pa mākoņiem. Man šobrīd ir pat vienalga, vai ilgtermiņā tas nepadarīs visu vēl ļaunāku. Es vienkārši vēlos just to pasakaino sajūtu, ka sāp tikai nedaudz. Kā gurnu josta var atslābināt plecus, es nezinu, bet liekas, it kā viss ķermenis būtu pēkšņi pārkārtots. Un man nav pat kam prasīt, ko tas nozīmē. Vajadzētu taču būt kādam iemeslam, kāpēc spiediens ap gurniem tik ideāli visu sakārto. Taču, ja neviens man nekad nespēja ieteikt tādu jostu, un man tam bija nejauši jāuzduras internetā, tad skaidrs, ka atbildēt man neviens nevarēs.
Pasūtīju vēl vienu, dārgāku, jo šī ir pati lētākā, jau jūtu, ka ātri izstaipīsies. Tas jau bija tāds spontānais pirkums, tā teikt pamēģināt - ja nu palīdz. Un nostrādāja. Pat ilgtermiņā vienalga, jo es lidoju. Lidoju no tā vien, ka nesāp tik stipri. Un mazliet raudu par to, ka vēl aizvien tomēr sāp, bet man jau ir tik neaptverami labi. Cik tomēr slimi tas ir tā vienai pašai cīnīties pa miglu, kad mums it kā teorētiski pastāv veselības aprūpe.