Ja manī ir kas tik nīstams, tad vēl jo vairāk prieks, ka man ir dārgumi, ar kuriem attiecības balstās uz tik stabilas klints, ka kaut kādi ruksīšu pūtieni neko tajā nevar izkustināt.
Ja tā padomā, tad es visvairāk esmu cilvēkus atraidījusi, nokaitinājusi un sabojājusi ar tiem attiecības, jo viņi ir bijuši kaut kādā ziņā forši, bet kaut kādā ziņā neciešami lūzeri. Nu nevaru es pieņemt cilvēkus, kuri nerisina savas problēmas, un vēl vairāk tos ar zemu pašvērtējumu un pilnīgu cieņas trūkumu pret sevi. Pat tad, ja grīdaslupata ir no samta un brokāta, ar dabiskā zīda maliņu un zelta diegiem, tā tomēr ir un ir grīdaslupata. Ja cilvēks apguļas uz sejas un aicina citus bradāt pāri, es to nevaru izturēt, un viena daļa šajā neizturēšanā ir arī drausmīgā pieķeršanās, kāda man piemīt. Nevaruuu es noskatīties, kā kāds dara pāri cilvēkam, kas man dārgs, pat tad, ja tas darītājs ir viņš pats. Un no otras puses man arī kļūst neciešami garlaicīgi.
Tāpēc es ļoti priecājos, ka grīdaslupatas un citi frukti ir pagātnē. Lai viņiem veicas, lai runā, kamēr mēle nodilst. Vai man žēl. Man ir mani dārgumi, kuri var piekrist, var nepiekrist, var apstrīdēt vai papildināt, bet kuriem šīs atraudziņas tomēr neizkustina pamatus zem kājām.
Manī tomēr ir kaut kas tāds, kas liek ne tikai aprunāt un ienīst, bet arī mīlēt. Un to diemžēl nevar teikt par dažām labām piebradātām grīdaslupatām.