Es saprotu, ka cilvēkiem, kas dzīvi vada, pieslēgti pie trubām, elpojamiem aparātiem, ratiņkrēslos un visādi citādi apgrūtinātos un sāpīgos stāvokļos, varētu likties, ka čīkstu un pīkstu par neko. Krusti nesāp neko traki šobrīd, vismaz uz kādu brīdi kiroprakse ir palīdzējusi, lai gan sūrst stipri. Tomēr ir citas problēmas, un mani tik drausmīgi nogurdina staigāšana pa ārstiem. Man šķiet, ka tās ir bērnības sekas, jo es nekad netiku vesta pie ārstiem, pat tad, kad neapšaubāmi būtu vajadzējis. Ne ar ko nāvīgu jau arī nekad neslimoju. Mani kaut kā ļoti nogurdina un atņem dzīvesprieku iet ik pa laikam, durstīties, ņemties, visa tā atmosfēra. Ja esmu bijusi pie ārsta, visa diena kaut kāda stresaina parasti sanāk. Ja vēl vienreiz, neko, bet, ja vairākas dienas pēc kārtas vai ik pa laikam, kaut kā kļūst smagi. Nespēju es to uztvert kā redzu citus - kā normālu dzīves sastāvdaļu. Mani tas treso un nomāc, pat vairāk nekā šī brīža veselības diskomforts. Es jau nesaku, ka ir traģēdija, bet kaut kā nepatīkami tomēr. Visu jau daru, ko vajag, bet nav īsta dzīvesprieka pat tad, kad būtu viss labi, jo zinu, ka atkal būs ārsti un analīzes, un nemiers par to visu. Izlepuša cilvēka problēmas, protams, bet nu es nomokos, un pa maku arī tas viss stipri sit, atņemot man nākotnes plānus. Grāmatai būs jāgaida nenosakāms laika periods.
Tā nu es svaidos no labām domām atkal pie sliktām. Nav traģēdija, bet viegli arī nav, sevisķi pieturēties pie radošā gara.