| View: | Jaunākais. |
| View: | Arhivētais. |
| View: | Draugi. |
| View: | Par sevi. |
Par Tekstiem - Robert W. Cox: Social Forces, States and World Orders: Beyond International Relations theory
|
|||||||||||
| ||||||
| Jāņa piedāvātais Roberta Koksa teksts ,,Social Forces, States and World Orders: Beyond International Relations Theory'' vedināja uz diezgan negaidītām pārdomām. Marksisma idejas starptautiskajās attiecībās, jauki, jauki, bet man daudz interesantāk likās iedziļināties mūžīgajā jautājumā par to, kas ir zinātne, kur tā sākas un kur beidzas. Par epistemoloģiskajiem jautājumiem sociālajās zinātnēs arī šajā ierakstā. Bez pretenzijām uz dziļi izanalizētu filosofisku patiesību, tikai manas amatieriskās pārdomas. Kokss pats sākotnēji mani vedina mani uz šāda tipa diskusiju, nodalot ,,problēmu risināšanas’’ teorijas un ,,kritiskās’’ teorijas. Pirmā tipa teorijas pieņem pasaulē pastāvošo iekārtu kā iepriekš dotu, ārpus modeļa noteiktu mainīgo. Šo teoriju mērķis ir, pieņemot un neapspriežot pastāvošās iekārtas eksistenci, nodrošināt mūs ar konkrētām stratēģijām iekšpus sistēmas pastāvošo problēmu pārvarēšanai. Piemēram, kā oligopolistam maksimizēt savu peļņu, iepriekš zinot gan pārējo konkurentu stratēģijas, gan pieprasījuma raksturu. Ar laiku, protams, problēmu risināšanas teorijas var pamazām atmest daudzus pastāvošos pieņēmumus, padarot procesu sarežģītāku un mazāk precīzu, taču arī realistiskāku un pasaulei atbilstošāku. Kritiskā teorija ir pārsvarā marksisma tradīcijā lietota pieeja, kurā pastāvošā sistēma netiek pieņemta kā dota. Tā vietā tiek uzdots jautājums, kādēļ eksistē šī sistēma un kāda ir tās daba. Atšķirībā no problēmu risināšanas teorijām, šī pieeja sevī iekļauj nevis visas sociālās pasaules sagrupēšanu mazās, ērtās grupās, bet gan nepieciešamību skatīties uz to kā kopumu. Marksisti uzskata, ka tikai tā ir iespējams iedziļināties sistēmas būtībā un varbūt arī mēģināt to mainīt. Jāņem arī vērā, ka arī kritiskā teorija var dot gluži praktiskus norādījumus problēmu risināšanai. Izmantojot iepriekšējo ilustrāciju, kritiskā teorija varētu, piemēram, uzdot jautājumu, kādēļ sabiedrībā eksistē tirgus ekonomikas principi, tai pašā laikā dodot gluži praktiskus norādījumus situācijas mainīšanai. Nu lūk. Man diezgan dziļa skepse par to, vai šāda ,,kopējās bildes’’ apskatīšana var dot daudz labuma. Mēģināšu vilkt paralēles ar dabas zinātnēm. Klasiskā mehānika ir ļoti labi attīstīta un sniedz perfektas atbildes maziem, lokāliem jautājumiem (kā jābūvē tilts, lai tas nesagrūtu u.t.t.). Arī sarežģītākās izpētes jomās, piemēram, kvantu fizikā, ir diezgan liela izpratne par procesiem. Tur, kur zināšanas nav pilnīgas, ir zināmi mehānismi, kas ierobežo informācijas ieguvi (Heizenberga nenoteiktības princips). Tās visas ir vai nu empīriski pārbaudāmas hipotēzes (kā Ņūtona likumi), vai arī būtībā pēc definīcijas patiesas likumsakarības (kā matemātika). Tagad apskatamies, kas notiek, ja fiziķi sāk uzdot jautājumus par to, kādēļ sakarības ir tādas, kādas tās ir. Kādēļ Planka konstates vērtība ir tieši tāda, lai būtu iespējama cilvēka dzīvība uz zemes? Kādēļ darbojas gravitācijas spēks? (un šādus jautājumus tie uzdod visu laiku) Šāda tipa jautājumus ir ļoti grūti atbildēt, un to izpēte nereti noreducējas uz metafizisku vai pus-reliģisku spekulāciju. Protams, ar laiku šādus jautājumus varēs mēģināt atbildēt, bet atbildēm būs jābūt balstītām uz eksperimentiem. Protams, sociālās zinātnes atšķirās no dabas zinātnēm, tomēr ideja, manuprāt, ir skaidra. Jo ambiciozāks ir piedāvātais modelis, jo mazāka iespēja tam sniegt atbildes, kuras mēs varētu uzskatīt par zinātniskām. Kokss identificē neo-reālismu kā teoriju, kas tika izveidota, lai skaidroto bipolāro pasaules iekārtojumu Aukstā kara laikā. Man liekas, ka reizēm vairāk vienkārši nav iespējams. Lielāki modeļi reizēm kļūst pārāk kompleksi, lai spētu dot jebkādu labumu. Jebkurs ekonometrists apliecinās, cik spēcīgi ir modeļi mikroekonomikā, kamēr makroekonomikas modeļi ir smieklīga pasaules imitācija. Vai no šādiem lieliem modeļiem, kuri pretendē uz visas sociālās pasaules skaidrojumu, ir kāda jēga? Protams. Kad es savam pasniedzējam Robertam Ķīlim uzdevu šāda tipa jautājumu, viņa atbilde bija: ,,Izvēle ir ļoti vienkārša – šāda tipa zināšanas vai pilnīga tumsa’’. Lielas sistēmas un modeļi var dot svarīgu informāciju, kuru mēs pat varam izmantot savos lēmumos un būvēt tālākas zināšanas uz šo pamata. Vienīgi jāatceras, ka šīm zināšanām nevar piešķirt tikpat lielu ,,patiesības’’ vērtību kā zināšanām, kas balstītas spēcīgākos modeļos. Ja tā padomā, mēs to daram visu laiku, vai ne? Piemēram, klasiskās mehānikas sakarības mēs uztveram daudz nopietnāk nekā ētiskus spriedumus. Var teikt, ka mehānikas likumi ir ,,zinātniskāki’’ (balstīti pieredzē u.c.), kamēr mēs pat neesam droši, vai ētikas likumi vispār eksistē ārpus metafiziskām pārdomām. Jāatzīmē paša Koksa teiktais, ka viņa raksts nav jāuztver kā mēģinājums izveidot vispārēju starptautisko attiecību teoriju, drīzāk kā norādījums uz šobrīd ignorēto. Visu cieņu. Īsti nezinu, kāda vērtība ir šeit pierakstītajam. Zinu tikai to, ka nevaru sagaidīt, kad pēc 2 gadiem varēšu mācīties zinātnes filosofiju. Šobrīd man ir daudz intuitīvu ideju, bet trūkst nedaudz skaidrāka un analītiska priekšstata par to, kas ir zinātne. Tik un tā ir sajūta, ka marksisma centieni ir pārāk ,,lieli’’. Vismaz neo-klasiskā ekonomika, lai gan ir balstīta zināmā ideoloģijā, atzīst, ka lielāka mēroga intelektuālie centieni tai pagaidām nav pa spēkam. (it īpaši pašreizējā kontekstā) Zinu, ka šim ierakstam nav dižas saistības ar raksta saturu. Solu laboties. | ||||||
comments: jā, lūdzu?     |
Par Tekstiem - Robert W. Cox: Social Forces, States and World Orders: Beyond International Relations theory
|
|||||||||||