Ja to salīdzina ar to, ko man škiet svarīgi domàt un darīt, tà liekas nevajadzīga laika tērēšana. Turklàt man kà amatiermāksliniecei interesē amatiermàksla, ar ‘amateur’ īsto etimologiju, ar neinstitucionalizēšanos kā izvēli nevis neizdošanos, bet Latvijā tādas tikpat kā nav. Es klūstu vecàka, mentàlo resursu paliek mazàk, jàpaspēj padarīt būtiskais, kà arī izglàbt dvēsele. Katei ir tā doma, ka distance ir telpa un es esmu par šo telpu pateicīga.
No Kurta Fridrihsona d.gr.:
“No dažiem cilvēkiem es izvairos. (..) Konvenciju es varu panes tik, cik to man pasniedza paša audzinàšana. Katra diena jāsāk ar “varbūt”. Tas ir vairàk par ‘man ir” vai “es gribu”. “Varbūt” - tas atgādina manam liktenim savu pienàkumu, kādam sapnim savu gaidītāju, kādam pārsteigumam savu sapratēju. No rīta es metu visu projām - man nav, ko nest, nav, ko glabāt, nav, ko sargāt. Tā Es gribētu visu - lai tas nepazustu, bet arī nepieliptu man, lai tas justos bez manis kā pašizvēlētā brīvībā. Bet lai ilgas tam piederētu- ilgas pēc rotałas.”