Šausmīgi garš. Tas ir tas "Caur nakti, caur šo silto, balto nakti lietus smiedamies..." utt. Varu pārrakstīt, tikai tas aizņems kādu brīdi. Ja vien šis ir īstais.
I Caur nakti, caur šo silto, balto nakti lietus smiedamies . . .
Caur zariem, caur šiem zaļiem, dzīviem zariem lietus mīlēdams . . .
Un sēdās pianists uz elektriskā krēsla, ar desmit nerviem meklēdams vēl vienu miršanu uz sol un vienu celšanos uz si.
Melnbalta mūžība uz la. Melnbalta nīcība uz la. Melnbalta dzīvība uz si bemol . . .
Un nakts, šī siltā, baltā nakts, kad lietus smiedamies . . . un zari, zaļie zari, caur ko lietus mīlēdams . . .
Ar mūžu mūžos pielūdzamo gaismu, ar neredzamo mīlētāju acu, ar mūžu mūžos svēto izbrīnu un mieru, un aizejošas dzīvības visbaigāko no baigākajiem zibšņiem aizdegās.
Bij sēdies pianists uz sava troņa, ar desmit zižļiem valdīdams pār Sauli, jo tā nav pa-saule, kas pašā Saulē iekšā.
Caur asins ugunij uz mi un vienā ārprātā uz fa,
un do-re-mi-fa- so-la-si un do . . .
Un — neparko!
Vēl vienu mūžību uz Tu! Vēl vienu dzīvību uz Tu!
Vēl vienu brīvību līdz Mēness do, līdz Marsa do, līdz . . .
naktij, līdz šai siltai, līdz šai baltai, kurā lietus smiedamies . . .
līdz zariem, līdz šiem zaļiem, līdz šiem dzīviem, kuros mīlēdams . . .
II Viens taustiņš balts. Kilimandžaro sniegs. Un kaijas visu lidojumu gals, Un kāzu prieks. Un tev pie acīm balts lakatiņš.
No kā? No baltas zemes balti lāči nāk uz kāzām, kuras īsi, īsi svin, Tik bezdievīgi balts! Tik bezdievīgi īss! Viens taustiņš balts. Viņš nesadzīs. Viņš nesadzīs. Viens taustiņš balts. Pats pirmais lido Tauriņš. Un neskaitāmu pavasaru sniegs Tev matos. Nežēlīgi atdzimšanas brīži, kad jaunība pa sirmiem matiem brien gar meitenēm, kam šonakt nebūs nakts, kas šonakt baltas, tādas pat kā viņu dvēsele un rokas. Balts nežēlīgums griež, lai teiktu ko. Viens taustiņš balts. Viņš nesacīs.
Viņš nesacīs. Viens taustiņš balts. Un silta, silta Maizīte.
Ne arājs ēd, ne sējējs ēd, ne pēctecis, ne priekštecis, bet — cilvēks ēd baltu maizi. Ak, šī baltā saule, kas baltai zemei taisa baltu maizi un baltai dzīve baltus cilvēciņus. Tos it nekas no baltā nepadzīs. Viens taustiņš balts. Viņš nepadzīs.
Viņš nepadzīs.
III Melnbaltais do-mi-do, melnbaltais klaun, melnebaltais domino, kā tev nav kauns!
Viens, divi, trīs. Un kurš te būs pirmais, un kurš būs pēdējais? Panāc šurp, pēdējais! Tu esi pēdējais! Pats, pats, pats pēdējais! Liekais.
Šī zeme domāta pirmiem!
Viens, divi, trīs. Un mūžīga pauze. Mūžs ir īss. Melnbaltais do-mi-do, melnbaltais klaun, melnebaltais domino, kā tev nav kauns!
Četri, pieci, seši. Un kāpēc tu esi svešs? Kāpēc tu neesi savējs šai zemei un man?
Piedzeries, pats sevi dzerot! Dedzini zemi un mani tā kā reiz Romu Nerons.
Četri, pieci, seši. Siltumu jau tu nedabūsi. Roma nodegs. Un tu būsi Bešā. Melnbaltais do-mi-do, melnbaltais klaun, melnebaltais domino, kā tev nav kauns!
Septiņi, astoņi, deviņi. Lai dzīvo tās krāsas deviņas! Melnbaltais, klusē.
Sarkanā mēs esam tēviņi. Zaļajā mēs esam dieviņi. Zilajā mēs esam mocekļi. Dzeltenā mēs esam slepkavas. Pelēkā mēs esam publika. Pelēkā mēs esam varoņi.
Katrreiz mēs esam drumstalas — sasitam balto krāsu un pēc tam skumstam.
IV Svētā nakts, siltā nakts, baltā nakts. Lietus smiedamies skalo mirušu ziloņu ilkņus un sniegus no Kilimandžāro, un kupenu pilnās un žilbstošās gravas caur līgavu šķidrautiem, ievām, un samērcē tauriņus pirmos šī baltā un siedamās nakts.
Kaut kur balta māja un balta sāls. Vai, cik tāls Ir tas tālums starp balto un balto!
Zaļais fons. Melnais fons. Sārtais fons.
Kaut kut balta zeme un maizes klaips balts. Vai, cik salds Ir tas tālums starp balto un balto!
Zaļais fons. Melnais fons. Sārtais fons.
Kaut kur balta galva un balta galviņa. Kāda spalviņa ir tas tālums starp balto un balto!
Vēl viena mūžība uz zaļā fona la!
Vēl viena nīcība uz melnā fona mi!
Vēl viena brīvība Uz sārtā fona si bemol . . .
Un ceļas pianists no sava krēsla. No pirkstu lāstekām pil dvēsele, un acis pilnas pelnu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}