Man reiz bija dežavū, kurš nepiepildījās.
Es biju mājās, ravēju zemenes un pēkšņi sapratu, ka tas viss jau ir vienreiz bijis, ka suns ierejas, ka nezāles aizkrīt garām un ka ap stūri ir jāparādās cilvēkam. Bet tas cilvēks tur neparādījās, jo es iepriekš biju viņu sāpinājusi. Faktiski, es viņu esmu redzējusi tikai vienu vai divas reizes kopš es viņam nodarīju pāri.

Sākumā man bija tāda sajūta, ka es esmu izdarījusi nepareizi, ka tagad mana dzīve ieņem nepareizu pagriezienu un tā. Bet ar laiku es sapratu, ka nekā nepareiza tur nebija, man vajadzēja viņam nodarīt pāri, viņam nevajadzēja parādīties pie manis mājās un turpmākie dežavū piepildījās atkal kā iepriekš. Vai nu es arī bez piepildīšanas nokļuvu uz pareizā ceļa, vai arī mēs paši esam tie, kam jānospriež, what's best for us.

Es domāju, ka mēs paši izlemjam kas ir labāks priekš mums, un, katra darbība noved mūs tur, kur mums jābūt un dežavū tikai papildina sajūtas, iedrošinot, ka viss notiek tieši tā kā tam jānotiek.man vismaz patiktu ja tā būtu. :D

Es domāju,ka mēs nosapņojam nākotni un tāpēc,rodas sajūta,ka tā ir bijis. Parasti saka, ka tie sapņi, kurus neatceramies arī piepildās, bet kkur zemapziņā tie it kā aizmirstie sapņi. Manuprāt, tādēļ rodas tā dežavū sajūta. Un par to,ka nepiepildījās viss, tas gan jau tādēļ,ka nākotne ir mainīga. Mēs nosapņojam to sapni, bet nav teikt,ka tā būs :) interesanti, katrā ziņā.