apziņas · mijkrēslī · dziļā · pamostas · bezgalība

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
vakar mēģis bija ļoti spēcīgs. nekā no impro, bet... uzkāpt uz skatuves un ļaut visiem par tevi pateikt visu negatīvo, kliegt uz tevi, apsaukāt, lamāt, nemelnot - karoč nodirst no galvas līdz kājām. mērķis bija cilvēkam likt sajusties slikti. protams, daži tiešām iespēra pa jūtīgajām vietām. un skarbi ir saprast, ka tas nebija tādēļ, ka tevi sāk izsmiet par to, ka esi resna vai citiem fiziskiem defektiem. pie tā cilvēks pierod. ja jau pat āvģ vidusskolā uzradās cilvēki, kam tas sagādāja baudu.
bet tas viss paslīdēja garām. bet, kad tev sejā iemet par to, ka esi viena - ne tikai vīrieštrūkums, bet ģimene. es kaut kad biju ieminējusies par to, ka skumji, kad vecāki nekad nav mani atbalstījuši lietās, kas man ir bijušas svarīgas. nu, nevis kaut kas negatīvs nācis, bet nav bijis tāds: "malacis,meit!". man ir kaut kāda bērnības trauma. pavisam noteikti.

bet es ar baudu pateicu visiem pārējie, kad viņi tika nostādīti mūsu priekšā, visu, ko domāju. un, protams, mazliet arī izaicināju, nedomājot to nopietni.
bet šitā ir superīga kolektīvā lieta. to vajag praktizēt. man liekas, ka arī draugu pulkā un ģimenē. spēcīgi. pēc tam, protams, visi viens otru samīļojām, sabučojām. bet uz dažiem tu paskaties savādāk. piemēram, biedrs pienāca un pateica, ka pēc šitā mēģa es viņam esmu iepatikusies. pirms tam laikam nepatiku. nemaz nebiju ievērojusi, hehe. bet redz, tas nozīmē, ka esmu bijusi pilnīgi vienaldzīga pret viņu kopumā. un kā var būt labs kolektīvs, ja viens otru neievēro?

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry