pa reizei mēdzam ar priekšnieku sirsnīgāk parunāties un pēdējā no tādām reizēm izstāstīju, ka dzeru antidepresantus. lielākajai tiesai tas šķiet milzīgs bieds un liek barot dzīvesgudrības par to, kā un kāpēc neķerties pie medikamentiem. no viņa puses sekoja stāsts, kā viņa alkohola un ballīšu bindžošanā pazudušais draugs vienkārši izravēja savu apkārtējo rindas līdz minimumam, praktiski pazūdot no sabiedrības un veiksmīgi savācot savu sūdu kopā - nekas pārsteidzošs, nedzirdēts. bet sirdi plosošs gan - tajā ziņā, ka par stāstu paldies pateicu, bet ne to, ka pati vien esmu sev un citiem spožākais trigercilvēks, no kura tikt vaļā. tagad pat ar reāliem piemēriem, kurus man ir jārespektē un jāapskauž.