fak jā, sapratu. nu, esmu, esmu fake. jo, kaut gan vairs neatminos mirkli, kurā jebkāda veida izcilība beidza būt par mērķi, man visam vienmēr ir vajadzīgi melnraksti un parastais zīmulis. tieši un pārnesti. trūkst drošas rokas. gribās kaut ko vienmēr piekoriģēt (krāpties?). tā, it kā es nezinātu, ka beigās visu vēl vairāk sadirsīšu, vai, piemēram, iešu pagalmā pie miskastēm sadedzināt svaigi aprakstītu papīra lapu sauju. visai ticami, ka tā pati izcelsme varētu būt manai apnicīgajai spējai n-tās reizes galvā izspēlēt pagātni un meklēt tai alternatīvus scenārijus.

sešos no rīta migā ieskatās smeldzīga saule, es atveru slēģus spirgtumam un tūdaļ mēģināšu uzrakstīt lakonisku zīmīti, kura nonāks pie adresāta gadījumā, ja būšu apmierināta ar to, ko būšu uzrakstījusi te un tagad, impulsīvā tintē. progress, lol.