| |
[Apr. 14th, 2024|08:32 pm] |
|
Citreiz atnāk melanholija, bet ne saldā melanholija, bet tā, kas saka: Kāpēc vispār censties, kāpēc kaut ko darīt? Vai kaut kam ir jēga? bet, lai nesāktos panika, ir jāuzpīpē vai jāiedzer, tikai pēc tam būs vēl sliktāk. Diezgan reti tādi brīži, pārsvarā endorfīns man normāli izdalās. Bet cilvēkam vajag mērķi. Bet mērķi visu laiku mainās. Cilvēkam vajag saules gaismu un vietu, kur viņam neviens nepiš prātu, kur viņš var dzīvot mierīgi. Cilvēkam vajag caur basajām kājām savienoties ar Zemes enerģiju. Un ko, ja visi mērķi ir iztērēti? Kas tas ir - cilvēks no sievisķās planētas, pasīvas, kur Universs visu noliek priekšā? Baudas caur tausti, caur dzirdi un vizuālo. Šajā pasaulē nevar visu laiku bohēmu. Es domāju, ka iepriekšējā dzīvē man bija daudz bohēmas un beigās, lai neizdarītu pašnāvību (uz ko es tāpat esmu pārāk gļēvs), nācās pievērsties budismam. Jo vajag kaut kādu... kaut kādu ideālo pasauli savās domās, ideālā pasaule nav šajā ierobežotībā. Kur lai atrod prāta mieru? Labi, ka ir sava vieta, labi, ka ir dvīņu liesma. Daudzām sievietēm kaut kas ir nobloķēts sirds līmenī. Viņām kaut kur dziļi no vīriešiem ir bail vai viņas vīriešus ienīst. Dēļ tā, ka sievišķā enerģija tika ieslēgta važās uz šīs cietuma planētas. Un tāpēc viņas nespēj vienkārši mīlēt, viņas pat netic mīlestībai (kas sievietei ir ļoti nedabīgi). Un tāpēc viņas it kā gribētu dot mīlestību, bet apraujās un noslēdzās. Un tas vīrietī rada pretestību un viņas vēl vairāk noslēdzas un attiecības izirst. Man tā ir bijis daudzas reizes ar sievietēm. Labi, ka ir dvīņu liesma, mīloša, vieda sieviete. Jo pasaule, kurā ir daudz sieviešu, bet maz mīlestības, ir grūti panesama vieta. |
|
|
