Man ir labi izdevies nedraudzēties ar pusi kursa biedrenēm, apstākļi labvēlīgi palīdz.
Kopš ārkārtas situācijas pasludināšanas ir pagāušas gandrīz 3 nedēļas, sāk pietrūkt darāmā, nē, vēlmes darīt darāmo, velk izvilkt uz zemeslodes likstas rēķina. Nezinu ko darīt, braukt ar riteni, kārtot māju. Ar katru dienu arvien vairāk esmu sajūsmā par pārkārtotu/sakārtotu māju. Bērns sāk transformēties. Bļauj pa visu pagastu, it kā to pagastu mēs būtu iekarojuši. Es tikai saku, beidz bļaut, kas iiir.