sapņojam

savanna:
Es esmu 1-ajā septembrī savā vecajā skolā. Tur ir stadionā svinīgā skolas sezonas atklāšana. Man līdzi, pareizāk, aiz amnis stāv izskatīgs, ne pārāk gara auguma, iededzis puisis. Man mugurā ir topiņš, visu laiku viņa rokas ir mani apskāvušas no aizmugures - brūnas iedegušas un ļoti siltas rokas. Kā jau septembrī rīts ir dzestrs, mans plānais apģērbs liek par sevi manīt, bet nav auksti šī dzīvā vairoga dēļ. Jūtos mīlēta, pasargāta, siltumā. Spīd saule, daudz cilvēku, tai skaitā pasniedzēju. Es vaicāju, kā tas izskatīsies, ja tā stāvēsim pasniedzēju acu priekšā... Viņš saka, ka ir ok, ka viņu tas neuztrauc un pat pavirzamies vēl tuvāk skolotājiem. Viņa zods ir uz nava pleca, uz kakla jūtu siltu elpu un viņam saku, ka labprāt tagad būtu gultiņā un ieritinātos viņam azotē. Smaidam. Viņš saka, ka jūtas līdzīgi. Ir savāda sajūta, jo liekas, ka tikai torīt esam viens otru atraduši, tikai pirms mirkļa sapratuši, ka jābūt kopā. Nekad neesam kopā gulējuši. IR TIK LABI!

Pamodos laimīga, lai gan neatceros, kas bija šis puisis. Liekas, ka svešinieks, kuru vēl nepazīstu. Aptuveni atceros viņa izskatu... varbūt nedaudz līdzīgs Verpakovskim, bet, patiesi ļoti nedaudz. Zinu, ka bija nosauļojies, ar ļoti mīļām, gādīgām un siltām rokām. Zinu, ka tad, kad viņu satikšu, zināšu, ka tas ir īstais :)