Emotions ([info]rubija) rakstīja,
@ 2009-03-01 13:10:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
athods
Antibiotiku depresijas laikā bieži aizdomājos par pašnāvību. Tas tomēr ir tik ļoti dabiski, ka cilvēks pats gribot, vai negribot motivē sevi dzīves turpināšanai. Pašnāvība ir pretdabisks stafs un lai tiktu pāri šim pašmotivēšanas faktam ir jālieto kaut kāda ķīmija, tā tiešām spēj neredzēt jēgu katrai darbībai un vārdam. Aizdomājos par savu māti, kas slimoja ar ho4kinsu, es pis, kā viņa varēja sevi motivēt dzīvot pēc visiem tiem brutālajiem ārstēšanas rituāliem, pēc tā, ka savu dzīvi vairs nespēj saukt par savu dzīvi, bet par kaut kādu sastāvdaļu no Mendeļējeva tabulas. Par atskaiti kaut kam nezināmam un abstraktam. Arī tagad domājot par māti saproti, ka viņas dzīve ir viens vienīgs atgājiens. Pīzģec ar mani būtu, ja ļaundabīgais piemestos, vai kādu cita tik pat nepateicīga slimība. Ja arī sākumā es domātu, ka var mēģināt cīnīties, tad no tās "ārstēšanas" visa vēlme pazustu kā nebijusi un 4ista būtu pohuj. Protams tagad tādiem antibiotikas kursiem līdzi nāk antidepresanti un esmu dzirdējusi, tas pat ļoti palīdz. Manas mātes antidepresants biju es un brālis. Lūgt pēc spēcīgām mietpilsoņa vērtībām, vot tā.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?