mīlošais prieks ir iekšējas nepieciešamības apliecinājums tajā barakudā, kura nav nekāda "murr", jo tieši ar to ir saistīts mizanscēnas atrisinājums gadījumos, kad neviens nav īsti vieprātis pats savās mājās. lūk uzskatāms piemērs - kad no gadu mijas balles ir atsācies skaudības, nē, tas ir bijis skaidrāks, ja tam ir bijis kaut kas runātspējīgs. man pārsvarā ar rakstīšanu ir saistītas neirastēnijas lēkmes un veģetatīvie procesi dauza reāli logus ārā, ja es gribētu kaut ko atklātu pastāstīt, bet tā nav, jo izcilība bez kompjūtera ir rokām izrakta grava aiz sētas, kur iedētīts vectēvs. no manas radu gabalu dzīparu štrumentu, atvainojiet, aizrautības grēdās sagāztu skudru un puduru, ja jau tam bija arī kaut kas izcilības mēros vērsts, tas noteikti bija bez manas ziņas tur sadēstīts. atplaukšu ar vienu slazdu aiz piedurknes, lai var parādīt, vai tad pats svarīgākais nav uzdot vissarežģītāko mīklu? tādu, kuras atminēšana ražotu mūžīgo enerģiju no viena eona otrā acī un tad atpakaļ teciņiem pa laipu un rasu, lai taču visai dzīvai radībai tas melnais caurums ir kā uzprišināts kodolierocis turgeņeva lugā "potsdamas ieņemšana". es nevaru pilnīgi pārliecināts būt savā apņēmībā izdārzot visu šo kukaiņu pasauli, bet no cisternu lietus varētu gūt kādu pravietisku vārdu, ja vien tam jau iepriekš būtu noteikts moratorais minku lietus mohito kukainis ar prieku izdzēris sev astē sēja vienu dzejas krājumiņu smagu kā smaragda ilgas pēc nobeiguma jeb nāves.