| |
[Apr. 11th, 2014|09:07 pm] |
|
atkal sastopos ar depresiju. Ne savu. Ar drauga (ne partnera).
Viņš pārskaitījās, kā rezultātā šai nedēļai nav zāļu. Varbūt līdz tam es biju piezemētāka ar vēlmi viņu kur ārā izvilkt, varbūt un (arī visticamāk) zāļu trūkums pastiprina depresijas simptomus.
Vakarnakt un šodien bija drudzis. Ja reiz brīva diena, piedāvāju saulītē kā veciem ļaudīm uz soliņa pasēdēt. Viņš lasot kindle zinātnisko fatnastiku, es adot. Nekāda argumentāciju un piemīlība nepalīdzēja. Arī ne piemīlība.
Toreiz viņš mani atšuva, un jautājums, kā apieties ar garīgi (emocionāli?) slimiem pazuda. Nu atkal klāt.
Mierina doma, ka es vien caurbraucot, ka viņš pirmdien visticamāk pie zālēm tiks, un ka parīt viņa bērni būs klāt.
Gribas palīdzēt, taču, pēc viņa rīcības, šķiet, ka vislabāk palīdzētu viņu liekot mierā. Nolikt malā, ka es zinu labāk, ir pagrūti. Un patiesībā jau nezinu viss. Ar slimiem vai no dzīves nogurušiem cilvēkiem zinu ko darīt (vai vismaz kāda no augstākminētajām metodēm darbojas + neatlaidība), bet ko ar šādiem iesākt. Kā patiesi palīdzēt, nevis dzīvi viņiem apgrūtināt? |
|
|
| Comments: |
Likt mieru, kamer tiks pie zalem un paliks normals. Tikmer ir lomkas un sudigi. Pati zinu ka ir un tad cilveki ir pedejais ko gribas redzet. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}