Tik harpūnas ēd haizivis.

Mēnesnīcā viņa stāvēja, tik nepieejama kā Alkatraza. Viena viņas kleitas lencīte bija noslīdējusi no pleca, viņa izskatījas tik kārdinoša. Es iekodu sev pirkstos. Vēja vēsmiņa atnesa viņas burvīgo aromātu pie manis. Viņa smaržoja pēc vasaras. Manī ieplūda miers. Tikai šo mirkli biju laimīgs, patiesi laimīgs. Es domāju, kas notiks pēc tam. Viņa pagriezās pret mani. Mēness apspīdēja viņas maigo, gludo, zīdaino ādu. Viņa mirdzēja kā kalnu topāzs. Viņai sala, bet to varēja pateikt tikai no ādas krāsas. Biju pārliecināts, ka iekša viss viņai vārījās, tāpat kā man. Pārāk ilgi biju gaidījis šo mirkli. Tas šķita kā sapnis, bet, tomēr, viņa bija te. Sajūtas nevarēja pielīdzināt tām, kad biju redzējis mūs kopā sapņos, kad pietikai tikai atvērt acis, lai viss izgaistu. Lai atvēru acis un redzētu tikai tukšu istabu, tos pašus baltos griestus. Kā vēlējos šajos brīžos, kaut tas nebūtu bijis tikai sapnis. Tukšuma sajūta, nebeidzamas alkas. Bet. BET šonakt viss mainījās, es it kā izdzīvoju sapni. Domāju par pagātni, bet vajadzēja lūkoties tagadnē, mēs abi šeit, bet kas sekos, kas būs pēc tam tuvajā, saldajā nākotnē?

Brīdinu, ka sekojošie notikumi var traumēt jūtīgākus skat... (fuj!) lasītājus un bērnus.

Tātad pēc tam mēs krāsojam uz nagiem melni rozā rūtiņas, un uz gultas gala rakstījām EMOistiskus uzrakstus. hahaha. Noticēji? Patesībā mēs dzērām tēju un es lasīju viņai priekšā bībeli (Jāņa atklāsmes grāmatu) un mēs ēdām keksiņus. Tad notika, kaut kas, kas pārvērta manu dzīvi - viņa iemeta man ar kēksiņu pa galvu. Klikšķis. Gaisma izdzisa. Pašiem par izbrīnu pamodāies kaili. Laikam jau Mēness un keksiņi vainīgi.

Īstenībā šis nav 18+ stāsts, varbūt pat ne 16+, drīzā gan 13+... em vatsonever - tagad varu noslēpt lapu kaut kur... Krāsnī!