Pūču parauglaukuma kaut kāda daļa ir noslēgta.Vismaz tā, kas attiecās uz izvietošanu. T.i. būri ir izlikti, ja baigi vajadzēs, uzliks vēl kādu. Kopā 23 gab. Tagad tas laiciņš ar gaišumu tāds gaužām īss, kas rezultējās faktā, ka dienā var paspēt ap/pie 10 - 15 būriem, bet reāli bija mazāk...
Pirmā likšanas reize bij' svētdienā, lūk! Nu, tas, jaukais laiciņš ar lietu un vēju un drēgnumu, kaut kāda tā vētra tā kā nāk, tā kā nē. Nevar saprast, bet nu, koki jau šūpojās gana labi! Pie kam neskatoties ne uz ko šī bija ražīgākā likšanas reize. Deviņi būri, pamatā ar trepēm, pamatā nekur nestiepjot iekšā, attiecīgi pie ceļmalām, braucamu stigu malām, izcirtumu malām un jaunaudzēm Tā lai pūcēm ērti pielidot. Likšana samērā raita/vidēji ātra, jo trepes jānēsā un tamlīdzīgi sīkumi ar aizmirstām naglām vai āmuru. Attiecīgi mierīga darbošanās un nekas tāds arī nenotikās, ja nu vienīgi smalks izsauciens no kolēgas:"Ai, ai, ai, matus durvīs iecirtu!!!"
Toties nākošās divas dienas pēc kārtas bij' daudz neražīgākas. Attiecīgi piektdienā pēc nedēļas laiks riebīgs un nebūt ne raksturojams kā patīkams. Gandrīz tāds pats kā iepriekšējā likšanas reizē, varbūt vienīgi vairāk ūdens no gaisa un mazāk pūšana sānis. Un, ja iepriekš punkti bija pie braucamiem ceļiem, tad šoreiz nesamie gabali. Nu, nekas traks, kādi 500 m no ceļa, bet laiks iet. Arī trepes līdzi stiept negribās un kokos kāpju es un darbošanās no vīrvītēm. Tā kā zinājām jau, ka būs nost no braucamiem ceļiem, tad bija sarunāts džipists ar džipu, bet, mjā. Dienas beigās bij' diezgan izbesīts onkulis, kurš laikam tikai ieraugot mūsu godājamo kompāniju piektdienas rīta, saprata ap ko lieta grozīsies un, ka varbūtās pat prasīs kaut kādu reālu darbu. Mazliet smieklīgi, ka kungs stāsta kā viņam ar džipiem tur patīkot braukt un tā, lai interesanti un ko tik vēl ne (un nez kāpēc cilvēki klausās un berzē rociņas, ka tad jau varēs visus uzlikt..!), bet iestājās tād normāls wtf, kad kungs paziņo, ka pa pļavu nevarot braukt - nogrims! Nu lābi... Ai, vilks viņu ēdis... Bet tas nu pēc pieredzes ar džipiem zināms, ka nogrimt var, bet ne jau tādā pļavā. Ja tur vismaz māli būtu bijuši vai šķidri dubļi!!! Eh, pašiem visi rīki arī bij jānes. Nu, vismaz solītās skaidas jams bij' atvedis. Kas tiešām noderēja, jo nebij' jākašājās pa prauliem un pēcāk paraugus šķirojot arī vieglāk esot (kā zinājās stāstīt pieredzes bagātais Avota jaunskungs)!
Kaut arī jautrība, šķiet nekāda, īstenībā bij' tīri jautri, jo visādi sviesti tiek gvelzti un iešana ar' sanāk tāda, khm, slapja. Kājas slapjas? Nū, tas jau normāli, tas jau pie lietas piederās. Pie vienas būra vietas, tā vien šķitās, ka tūlīt alnis izlīdīs, bet še Tev! Nekā! Nerādās. Vispār neviens zvērs nerādījās... Gandrīz visi salikti eglēs, pie viena no pēdējiem, šķiet, priekšpēdējā ritīgi gānījos, jo vieta izvēlēta tāda, kur pavasarī tok' pieiet nevarēšu. Grr, būs jābrien, bet tālāk bebrārijs aizsākts. Uf, kokam visi zari slapji, hm, piedrošinos, kaut kā to kasti piestiprinu un varētu tā kā kāpt lejā, bet nu tie zari te vai zin, varbūt divi un tādi uz kuriem kāpt negribās. Lab, nolaidīšos, ka pa virvi. Bet nu, jā, iedzīvojos brīvā lidojumā mazliet, ne jau lielā, bet vismaz, nu tāda lekšana ar virvi rokās iekš mīkstu sūnu tvēriena. Bišk nobrāzums uz rokas, bet jādodas pie nākošā būra.
Pēdējam savukārt tāda nelaime, ka vietu nesanāk nekādīgi izvēlēties, beigu beigās, jāstiepjās pāri cirsmai (nu, vai jaunaudzei, sak' trīs gadi kokiem jau būtu tur, nu, ja ne visiem, tad katram otrajam jau gan!), bet tā jau no sākta gala bija nelāga doma, jo cirsma tādā slapjā vietā atradās, zemei tur izteikts mikroreljefs, kas bagātināts ar šādām tādām pļaņčkām un peļķēm... Pāri tiekam, nevarētu gan sacīt, ka īpaši slapjāki, bet tomēr. Uzkāpju prātīgi, nokāpju arī prātīgi, kaut kā vieglprātīgās aktivitātes vairs negribās izveikt, šitais būrītis arī krietni augstāk nekā iepriekšējais... Un tad jau nost no koka, virve satīta un var stibīt uz mašīnu. Un mašīnai atverot durvis, pirmajā brīdī aizsitās elpa, uh, onka nebij' izkāpis, vai pupiņas ēdis vai ko, bet nu... Jaudīgi!
Nākošās dienas plāns savukārt paredzēja startēšanu ap kādiem septiņiem no rīta. Paredzēja... Laikam reāli izbraukšana bij tikai ap divpadsmitiem. Pilāta jaunskungs šodien ritīgi priecīgs, salīdzinot ar vakardienu ir gaisma (ze GAISMA!!! Krāsas un kas tik vēl ne!!!), man jau patīk, ka ir sausāks un spīd saule (tas tiešām nes kaut kādu pozitīvismu un tā...), Avots gan bik nīgrojās par izbraukšanas laikiem, tomēr kaut kā jau pārdzīvo. Atmosfēru arī krietni tīkamāku padara nīgrā unkuļa trūkums apkaimē. Pirmais būris uzlikts vienkārši eleganti, otrais arī, trešais vēl elegantāk... Bet tad! Nu, nezinu kāpēc... Avotam vajadzēja pateikt ar to frāzi (braucam ar moskviču, ja)... "Ja ar džipu nevar kā ar džipu pabraukt, tad ar šito gan!" un iegrieza auto iekš nelielas stigas, kas izskatījās smuki, bet pēc 5(!!!) metriem mašīna nogrima/uzsēdās... Vispār pat diezgan efektīgi, jo matora vēders sēž uz ceļa, bet abi rati brīvi griežās risās. Nu, nostumjams šitais īsti nav, it kā jau kaut ko varētu mēģināt pabāzt zem ratiem, bet nu, to var arī nedarīt, jo donkrats nav un vispār... Bļ*, kur mēs atrodamies!?!?
Versijas par tēmu kādu sazvanīt un paralēli kaut kādi mēģinājumi kaut kā nokasīt auto nost no tā draņķa. Hm, tad Avots pieliek būri netālu, paralēli zvanos un stāstu kur jābrauc. O, bet garām brauc mašīnīte (maziņš, aļa golfiņš vai kaut kas vēl sīkāks), mēģinājums nostopēt pat izdodas, un kaut arī džeks ir skeptisks, jams tomēr piekrīt pamēģināt pavilkt auto... Ar vienkāršu vilkšanu sāk rakt ceļā bedrītes, bet tad apprātojās un sāk ar rāvieniem, un skat, palēnām vien auto ir ārā! Ura! Sakam paldies un tempā dodamies pie nākošiem punktiem.
Ceļmala, tad stiepšana iekšā, tad atkal ceļmala, tad atkal stiepšana iekšā. Viens no pēdējiem uz tādas "bedovās" egles, ka vienkārši prieks! Nav skaidrs, kā viņa izdzīvojusi tādā skrajā audzē ar izlases cirti... Bet forši, nez, kādi 150 - 200 gadi? Labi augusi! Vispār jau sāk tākā krēslot un nākas konkrēti skriet! Priekšpēdējais būris egļu jaunaudzē, sak' kamēr Avots liek no trepēm, dzirdu tādu jokainu skaņu, hm, vai ta tiešām..? Pasvilpoju, un tiešām! Apdziņš! Forši, šitā pūcīte ilgu laiku nebija manīta, ot sēž kādus pārdesmit metrus tālāk egles galā, vēl pāris reizes nosvilpjās un prom.
Pēdējais būris vidēji normālā tumsā. Hm, trīs ļaudis brien pa pļavu, vienam trepes, vienam stangas, vienam drātis un kaut kāda kaste... Skaidrs, ka vadus fenderējuši! Kaut kā arī pēdējais būris tiek pielikts un viss, prom! Nafig! Gāršās sagaida plovs (ar tekstu, ka kaut kāds dīvains, bet silts ēdiens ir silts!!!), kas tiek pilnībā konsumēts! Un vēl kaut kādi pelmeņi. Tad arī tālāk ceļs, lai dienu vēlāk ar kaut kādām virvjotām lietām nodarbotos.
Pirmā likšanas reize bij' svētdienā, lūk! Nu, tas, jaukais laiciņš ar lietu un vēju un drēgnumu, kaut kāda tā vētra tā kā nāk, tā kā nē. Nevar saprast, bet nu, koki jau šūpojās gana labi! Pie kam neskatoties ne uz ko šī bija ražīgākā likšanas reize. Deviņi būri, pamatā ar trepēm, pamatā nekur nestiepjot iekšā, attiecīgi pie ceļmalām, braucamu stigu malām, izcirtumu malām un jaunaudzēm Tā lai pūcēm ērti pielidot. Likšana samērā raita/vidēji ātra, jo trepes jānēsā un tamlīdzīgi sīkumi ar aizmirstām naglām vai āmuru. Attiecīgi mierīga darbošanās un nekas tāds arī nenotikās, ja nu vienīgi smalks izsauciens no kolēgas:"Ai, ai, ai, matus durvīs iecirtu!!!"
Toties nākošās divas dienas pēc kārtas bij' daudz neražīgākas. Attiecīgi piektdienā pēc nedēļas laiks riebīgs un nebūt ne raksturojams kā patīkams. Gandrīz tāds pats kā iepriekšējā likšanas reizē, varbūt vienīgi vairāk ūdens no gaisa un mazāk pūšana sānis. Un, ja iepriekš punkti bija pie braucamiem ceļiem, tad šoreiz nesamie gabali. Nu, nekas traks, kādi 500 m no ceļa, bet laiks iet. Arī trepes līdzi stiept negribās un kokos kāpju es un darbošanās no vīrvītēm. Tā kā zinājām jau, ka būs nost no braucamiem ceļiem, tad bija sarunāts džipists ar džipu, bet, mjā. Dienas beigās bij' diezgan izbesīts onkulis, kurš laikam tikai ieraugot mūsu godājamo kompāniju piektdienas rīta, saprata ap ko lieta grozīsies un, ka varbūtās pat prasīs kaut kādu reālu darbu. Mazliet smieklīgi, ka kungs stāsta kā viņam ar džipiem tur patīkot braukt un tā, lai interesanti un ko tik vēl ne (un nez kāpēc cilvēki klausās un berzē rociņas, ka tad jau varēs visus uzlikt..!), bet iestājās tād normāls wtf, kad kungs paziņo, ka pa pļavu nevarot braukt - nogrims! Nu lābi... Ai, vilks viņu ēdis... Bet tas nu pēc pieredzes ar džipiem zināms, ka nogrimt var, bet ne jau tādā pļavā. Ja tur vismaz māli būtu bijuši vai šķidri dubļi!!! Eh, pašiem visi rīki arī bij jānes. Nu, vismaz solītās skaidas jams bij' atvedis. Kas tiešām noderēja, jo nebij' jākašājās pa prauliem un pēcāk paraugus šķirojot arī vieglāk esot (kā zinājās stāstīt pieredzes bagātais Avota jaunskungs)!
Kaut arī jautrība, šķiet nekāda, īstenībā bij' tīri jautri, jo visādi sviesti tiek gvelzti un iešana ar' sanāk tāda, khm, slapja. Kājas slapjas? Nū, tas jau normāli, tas jau pie lietas piederās. Pie vienas būra vietas, tā vien šķitās, ka tūlīt alnis izlīdīs, bet še Tev! Nekā! Nerādās. Vispār neviens zvērs nerādījās... Gandrīz visi salikti eglēs, pie viena no pēdējiem, šķiet, priekšpēdējā ritīgi gānījos, jo vieta izvēlēta tāda, kur pavasarī tok' pieiet nevarēšu. Grr, būs jābrien, bet tālāk bebrārijs aizsākts. Uf, kokam visi zari slapji, hm, piedrošinos, kaut kā to kasti piestiprinu un varētu tā kā kāpt lejā, bet nu tie zari te vai zin, varbūt divi un tādi uz kuriem kāpt negribās. Lab, nolaidīšos, ka pa virvi. Bet nu, jā, iedzīvojos brīvā lidojumā mazliet, ne jau lielā, bet vismaz, nu tāda lekšana ar virvi rokās iekš mīkstu sūnu tvēriena. Bišk nobrāzums uz rokas, bet jādodas pie nākošā būra.
Pēdējam savukārt tāda nelaime, ka vietu nesanāk nekādīgi izvēlēties, beigu beigās, jāstiepjās pāri cirsmai (nu, vai jaunaudzei, sak' trīs gadi kokiem jau būtu tur, nu, ja ne visiem, tad katram otrajam jau gan!), bet tā jau no sākta gala bija nelāga doma, jo cirsma tādā slapjā vietā atradās, zemei tur izteikts mikroreljefs, kas bagātināts ar šādām tādām pļaņčkām un peļķēm... Pāri tiekam, nevarētu gan sacīt, ka īpaši slapjāki, bet tomēr. Uzkāpju prātīgi, nokāpju arī prātīgi, kaut kā vieglprātīgās aktivitātes vairs negribās izveikt, šitais būrītis arī krietni augstāk nekā iepriekšējais... Un tad jau nost no koka, virve satīta un var stibīt uz mašīnu. Un mašīnai atverot durvis, pirmajā brīdī aizsitās elpa, uh, onka nebij' izkāpis, vai pupiņas ēdis vai ko, bet nu... Jaudīgi!
Nākošās dienas plāns savukārt paredzēja startēšanu ap kādiem septiņiem no rīta. Paredzēja... Laikam reāli izbraukšana bij tikai ap divpadsmitiem. Pilāta jaunskungs šodien ritīgi priecīgs, salīdzinot ar vakardienu ir gaisma (ze GAISMA!!! Krāsas un kas tik vēl ne!!!), man jau patīk, ka ir sausāks un spīd saule (tas tiešām nes kaut kādu pozitīvismu un tā...), Avots gan bik nīgrojās par izbraukšanas laikiem, tomēr kaut kā jau pārdzīvo. Atmosfēru arī krietni tīkamāku padara nīgrā unkuļa trūkums apkaimē. Pirmais būris uzlikts vienkārši eleganti, otrais arī, trešais vēl elegantāk... Bet tad! Nu, nezinu kāpēc... Avotam vajadzēja pateikt ar to frāzi (braucam ar moskviču, ja)... "Ja ar džipu nevar kā ar džipu pabraukt, tad ar šito gan!" un iegrieza auto iekš nelielas stigas, kas izskatījās smuki, bet pēc 5(!!!) metriem mašīna nogrima/uzsēdās... Vispār pat diezgan efektīgi, jo matora vēders sēž uz ceļa, bet abi rati brīvi griežās risās. Nu, nostumjams šitais īsti nav, it kā jau kaut ko varētu mēģināt pabāzt zem ratiem, bet nu, to var arī nedarīt, jo donkrats nav un vispār... Bļ*, kur mēs atrodamies!?!?
Versijas par tēmu kādu sazvanīt un paralēli kaut kādi mēģinājumi kaut kā nokasīt auto nost no tā draņķa. Hm, tad Avots pieliek būri netālu, paralēli zvanos un stāstu kur jābrauc. O, bet garām brauc mašīnīte (maziņš, aļa golfiņš vai kaut kas vēl sīkāks), mēģinājums nostopēt pat izdodas, un kaut arī džeks ir skeptisks, jams tomēr piekrīt pamēģināt pavilkt auto... Ar vienkāršu vilkšanu sāk rakt ceļā bedrītes, bet tad apprātojās un sāk ar rāvieniem, un skat, palēnām vien auto ir ārā! Ura! Sakam paldies un tempā dodamies pie nākošiem punktiem.
Ceļmala, tad stiepšana iekšā, tad atkal ceļmala, tad atkal stiepšana iekšā. Viens no pēdējiem uz tādas "bedovās" egles, ka vienkārši prieks! Nav skaidrs, kā viņa izdzīvojusi tādā skrajā audzē ar izlases cirti... Bet forši, nez, kādi 150 - 200 gadi? Labi augusi! Vispār jau sāk tākā krēslot un nākas konkrēti skriet! Priekšpēdējais būris egļu jaunaudzē, sak' kamēr Avots liek no trepēm, dzirdu tādu jokainu skaņu, hm, vai ta tiešām..? Pasvilpoju, un tiešām! Apdziņš! Forši, šitā pūcīte ilgu laiku nebija manīta, ot sēž kādus pārdesmit metrus tālāk egles galā, vēl pāris reizes nosvilpjās un prom.
Pēdējais būris vidēji normālā tumsā. Hm, trīs ļaudis brien pa pļavu, vienam trepes, vienam stangas, vienam drātis un kaut kāda kaste... Skaidrs, ka vadus fenderējuši! Kaut kā arī pēdējais būris tiek pielikts un viss, prom! Nafig! Gāršās sagaida plovs (ar tekstu, ka kaut kāds dīvains, bet silts ēdiens ir silts!!!), kas tiek pilnībā konsumēts! Un vēl kaut kādi pelmeņi. Tad arī tālāk ceļs, lai dienu vēlāk ar kaut kādām virvjotām lietām nodarbotos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}