Nu pat likās, ka viss izdosies, ka beidzot viss nokārtojas, no domas vien kļuva priecīgāk. Līdz šodienai. Kad KĀDS vnk psņem un pieliek padeni un es atkal esmu ar seju dubļos. Vai kā kāpjot kalnā, kad līdz virsotnei ir palikuši tikai 2 soļi, kad KĀDS paņem un nogrūž lejā. Vissāpīgāk ir saprast, ka lielā mērā tas "kāds" esmu es pati. Visdrausmīgākā ir sajūta, ka tā ir mana vaina! Nesaprotu, kapēc tam tā bija/ir jānotiek?! ES SAČAKARĒJU SEV DZĪVI! Tāda sajūta vnk, ka... kāda jēga vispār... fucking... Ko lai tgd daru? Brīžiem sāk likties, ka kāds (atkal jau kāds) vnk negrib, lai es nolieku tās jobanās tiesības un tā neesmu es. Kapēc? es saprotu, ka tas viss ir mana vaina, bet tik un tā, kapēc? Nezinu, kā es to izturēšu! Nešaubos, es varētu par to uzraxtīt grāmatu ar nosaukumu "Kā es autoskolā gāju!", tas būtu tematiskais pielikums 3x biezākajai grāmatai "Kā es sačakarēju sav dzīvi!" Drīzumā tās būs atrodamas viesās lielākajās Latvijas grāmatnīcās tā kā gaidiet!

P.s. Es drīzumā sevi nobeigšu!