Zaķēn...
Šodiena - jā, varbūt ir bijušas raitākas sarunas, vairāk joku un smieklu, mēs neizrunajām nevienu no "smagajiem" jautājumiem, lai gan patiesībā tāds ir tikai viens - kas būs tālāk?! Neviens arī neraudāja, nesaskuma un nesadusmojās (tas gan būtu kka jauns), bet kad Tu man pieskāries, es nevaru lietot citu vārdu kā PERFEKTI. Tas viss likās tik nepiespiesti un dabiski. Nekad iepriekš TĀ neesmu jutusies.
Kāpēc tas tā ir? Kāpēc? Kāpēc kopā ar Tevi es jūtos tik labi, brīvi, viegli... Es nevaru to nosaukt nekā savādāk, kā brīnums. Reizēm man tik ļoti gribas Tev visu izstāstīt, lai Tu labāk mani saprastu, bet, protams, man ir bail. Neesmu pārliecināta, ka mēs jau esam TAJĀ punktā. Vai es gribētu tur būt? Jā, šķiet, ka jā. Vai domāju, ka tas ir tikai laika jautājums? Jā, ļoti iespējams. Ļoti iespējams, ka līdz tam es jau būšu pazaudējusi savu sirdi. Un tad būs tikai divi varianti - vai nu uz debesīm vai ellīgi sāpīgām mocībām...
Vienā brīdī pēc tās stundas un 20min, kad eksistējām tikai mēs 2, pieķēru sevi domājam, ka nu jau noteikti izskatos ne visai labi, mati 100% ir samīcīti vai izpūruši, seja nekāda... Un tad es paskatījos uz sevi spogulī. To pat nevar aprakstīt - likās, ka uz mani skatās cits cilvēks. Jā, mati savēlušies u.tml., bet viņa izskatījās skaista, ar kkādu maģisku starojumu. Viņa izskatījās laimīga!!! Un tā viņa biju es!

Un tad ir tie citi brīži, kad Tev zvana telefons, kad atbrauc pakaļ, kad kāds viņu piemin, vai kad runājam par māju, remontu, plāniem (ne mūsu), tad tā realitāte tā iesit, sajūta kā ar seju pret asfaltu... Un man tik ļoti gribas raudāt!

Es zinu, ka esmu briesmīgs cilvēks un man noteikti par šo visu agrāk vai vēlāk būs jāmaksā, īpaši tāpēc, ka bieži mēdzu visu mērīt pēc vienas, škietami pareizās morāles mērauklas. Un kas no tā visa ir iznācis?! Es gribu Tevi! Es Tevi nevaru dabūt!
Apmēram pirms nedēļas Dacei rakstīju: "(..) lai gan daļēji ticu, ka uz cita nelaimes savu laimi neuzcelsi, iemesls, kāpēc neesmu norāvusi rokas bremzi un šo visu pārtraukusi, kamēr vēl nav pārāk sāpīgi - Dace, goda vārds, mani nepamet sajūta - nevar būt, ka šis viss ir nekas - a, ja nu viņš ir mans īstais!!???!! Un vai tad tiešām kaut vienu reizi mūžā es neesmu pelnījusi kaut mazliet laimes??!!"
Šodien es vairs neesmu tik pārliecināta, ka mums ir izredzes. Un kad par to domāju, man sāp. Trakākais, ka nezinu, ko lai iesāku. Vai ir jēga būt pacietīgai un cerēt, ka viss būs labi? Es nezinu! Zinu tikai to, ka vēl neesmu gatava no Tevis atteikties. Vēl ne...


Don't you worry, don't you worry, child... see, heaven's got a plan for you!