Manā rajonā vēsturisku iemeslu dēļ ir samērā daudz tradicionālo piršu, jeb sento.
Dzīvodams starp baletdejotājām agrāk bieži nācu viņām uz pirti līdzi.
Ar laiku izveidojās preferences, jo katrai pirtij bija sava atmosfēra: vienā spēlēja senlaiku enka mūzika un klientu vidū bija jakudzas, cita bija iestrēgusi laikā, ar rādija kameru, malkas kurināmo skursteni un ko vēl ne... Vēl viena pirts man labi patika, jo bija tīra, mierīga, gaiša un labi saprotama, ar klasisko mūziku fonā un jogurtu par brīvu, to es apciemoju samērā bieži.

Šeit man būs jāpastāsta kā sento pirts ir iekārtota. Parasti tā ir sadalīta divās vienādās daļās, viena sievietēm, otra vīrietēm, pa vidu ir siena. Pie pašas ieejas nodalījumā sienā ir tāds kā paaugstinājums ar beņķi, kur sēž pirts boss, parasti veca tantiņa, kura pārskata abas daļas. Tātad, redz kailus ķermeņus abos galos un var palīdzēt, ja kas notiek.

Vienā no manām pirmajām vizītēm es nomazgājos un jau priecīgs soļoju pārģērbties, kad pamanīju, ka tantiņa saviebās, noleca no beņķa un skrēja uz manu pusi. Dabūju rājienu, redz, kas par mežoni es esmu ka izeju no mazgājamās nodaļas ķermeni no mitruma nenoslaukot. Jo ir taču, redzi, noteikumi un veselais saprāts! Tantiņa piesauca arī palīdzi, diezgan jaunu jaunkundzi ar slotu, kura bez īpašām ceremonijām sāka slaucīt grīdu man apkārt. Tā nu es stāvēju gaišas telpas vidū savā dzimšanas dienas uzvalkā, jeb pilnīgi kails, man apkārt pa grīdu ar lupatu ņēmās jaunkundze un pretī stāvēja penzijas vecuma tantiņa ar bezgalīgu rājienu, kura vārdi nekā nevarēja beigies. Tas viss notika klasiskās mūzkas pavadījumā un citi apmeklētāji notikumu ignorēja, itkā nekas nebūtu noticis.

Kopš tā laika es jūtu zināmu tantiņas skatiena spiedienu ejot uz to pirti un tur vairs neeju. Turklāt, manas baletdejotājas aizgāja no profesionālā baleta un uz pirti katru dienu vairs neiet, tāpēc nav arī laba sociālā iemesla to darīt.