Briesmīgi daudz latviešu Japānā nav, bet tie, kuri ir, runā savādā latviešu valodā, ar japāņu piesitienu. Vispāri to nebiju manījis līdz gadījumam, kad tikāmies ar vienu vietējo un nevietējo, kurš bija atbraucis paciemoties. Tas nevietējais smīknāja par mūsu valodu, sak', jocīgi jums tie vārdi.
Bet nu, jā: piemēram, neviens jau nesaka "pasaki man savu tālruņa numuru", jo numurus, vārdus, adreses taču iemāca, nevis saka. Viesnīcās apstājas. Ar draugiem kopā dzer. No vilciena nokāpj. Mājup atgriežas, nevis iet. Bomzis ir bezpajumtnieks. Iepirkumus dara. Onsenā iekāpj. Jebkura ēstuve ir restorāns. Jebkura iestāde ir bode. Pipari ir sarkanie, jo melnie ir melnie pipari un nekā savādāk. Makaroni ir pasta. Baltmaize neeksistē.
Tāda ir tā valoda.