| A. |
[29. Jan 2007|21:29] |
Kāpēc tā ir, ka tad kad vairs negaidi un esi piemirsusi, ka esi iegājusi darba sliedēs viņš tev uzraksta it ka vakar būtu runājuši un nekas nav noticis. Tas nekas, ka esi gaidījusi visu nedēļu, datoru atstājusi ieslēgtu ik pēc stundiņas pārbaudījusi vai nav kāda ziņa un viss ir bijis kluss. Un pati uz sevi dusmojusies, kur var būt tāda vieglprātīga būtne un gaidīt no cilvēka, kas tev nepatīk.
Bet viss dīvainākais ir tas ka man viņš nepatīk, patīk ka sarakstamies, ka varam parunāt, ka ir jēga iet uz mājām un gaidīt kad būs mūsu sarunas, bet džekiem jau nepatīk tādas attiecības. Viņiem attiecības- vai nu ir vai nav, tāds zelta ceļš nav iespējams, tas mums meitenēm.
Viņš jau nezin to, bet ja piedāvās satikties es pateikšu nē. Man liekas, ka tas visu sabojās, ka ieraudzīšu viņu un viņš mani.
Lai kur arī es būtu, lai kādā cilvēku kompānijā es atrastos, lai kur es arī dotos es domāju par Viņu ka es ieraudzīšu un satikšu Viņu, kaut tikai garām paiešu. Par Viņu pret kuru es biju riebīga, rupja, neiecietīga, vēsa. Būs jāieliek Tabora stāstiņš. Tas pasaka visu kāpēc es tāda biju, bet ļoti, ļoti bieži es domāju un vēlos uzrakstīt vienkāršu vēstuli "Piedod, ka es biju pret tevi tik riebīga." Un visi ar kuriem (vīriešu kārtas pārstāvjiem) es runāju, flirtēju, skūpstos tie nespēj blakus Tev stāvēt, jo vienmēr es domāju nu kāpēc, kāpēc viņa vietā neesi Tu kāpēc? |
|
|
