---
Tikko piefiksēju kaut ko, ar ko ļoti gribas padalīties tieši Cibā. No vienas puses var teikt, ka runa ir par kādas cibiņas diviem mūža vīriešiem. No otras puses – par to, kā Mēnesbērnam pašizolācijā klājas. No trešās puses – cik dzīve ir simboliskām sagadīšanām pilna!

Kā jau daudzi no jums zina, mūsu ģimenes pašizolācija kopš marta vidus notiek manā fazendā dziļi Kurzemes vidienes mežu un tīrumu ieskautībā. Un te arī skapī nīkst dučiem gadu gaitā no Rīgas pārvesto veco t-kreklu, kas tik nodeldēti, ka vairs nav valkājami pat ne rokfestivālos, toties šeit noderēja un noderēs malkas skaldīšanai, zāles pļaušanai u.tml. Un tā nu lokdauna laikā tie tiek likti lietā... Un te sākas mūsu stāsts.

Vakar ikonisko 2004. gada kreklu ar viena vīrieša seju, kura vēlāk nokļuva uz rozā grāmatas vāka, saplēsu mazās lupatiņās un kopā ar Ūpi tās izmantojām, lai notīrītu daudzas virsmas no putekļiem, ieskaitot lielās malkas plīts virsmu. Tā nu beidzot šis Latvijas rokmūzikas viens no dižākajiem artefaktiem ir devies nebūtībā. Simbolisms ir tajā, ka man pirmdienas vakarā būs jāskatās filma par šo vīru, lai šo filmu recenzētu.

Toties šodien ikonisko 2009. gada kreklu ar otra vīrieša seju un uzrakstu par cilvēkiem abās skatuves pusēs pēc dušas uzvilku, jo tas bija augšējais čupā, un ha! – izrādās, ka rindā kā nākamā izlasāmā grāmata ir tieši godājamā prozaiķa šī gada stāstu krājums. Tā nu tūlīt ķeršos pie daiļrades ar autora ģīmi pār krūtīm.

Tādi, lūk, pīrāgi.