| |
[31. Maijs 2020|12:50] |
Kā šobrīd izskatās. Es sēžu divus metrus dziļā ierakumā, pilnā bruņojumā un pētu kā kukaiņi dzīvo savu dzīvi, tur, skudras stiepj laputis, vaboles dodas katra savā gaitā, lido kāds taurenis, kāds nomaldījies cirslītis aizskrien, esmu pilnīgi aizņemts un tas ir viss kas mani interesē. Tad izdomāju izbāzt galvu no ierakumiem, uzrāpjos augšā, bet tur tālumā notiek kauja, raķetes lido pār galvu, tanki rāpo, ievainotie kliedz, sprādzieni utt. Es ierāpjos atpakaļ, paskatos pa labi, paskatos pa kreisi, tur pilns ar tādiem pat karavīriem kā es, tikai visiem uz acīm melns apsējs un uz ausīm austiņas kur atskaņo velnsviņzinko, es nopūšos un atkal ķeros pie kukaiņiem. Apmēram tā es iztēlojos savu ekskursiju ārzemju ziņās. Tikai sajūtas, nekādu faktu, vai pierādījumu, īstenībā viss var būt pavisam savādāk.
Tad nu lūk, šeit viens stāsts par ekskursiju https://www.youtube.com/watch?v=bGBwmLRNLJ4 ar mūziku un dejām. Ļoti patīk skatīties kā viņam viss labi saorganizēts, katrs zin savu vietu, māk labi, kas jāmāk un vispār motivēti un priecīgi. Cilvēki kopumā tādi pašapzinīgi un brīvi, izņemot to iedomīgo aktrisi. |
|
|
