lmr

10:39: nevarēju trīs stundas aizmigt. kaimiņi aiz sienas svinēja devīto maiju - kliedza, lamājās, dziedāja. mētājos no vieniem sāniem uz otriem, gulēju uz vēdera, uz muguras, rokas tā un šitā, gulēju pa diagonāli. es esmu kā plītiņa, kas cep spilvenu sviedru olīveļļā, viena puse apcepta, jāmet otrādi. manas domas bija pavisam klusas, dzirdēju tikai pulksteņa tikšķus, kā mana elpa plūst caur nāsīm un atduras segā, un kā pārvalka maliņa, manam ķermenim elpā viegli kustoties, glāsta manu ausi. ritmiskums ir nomierinošs, pulkstenī ir ritms, elpā ir ritms, elpas izraisītajā glāstā ir ritms, koncentrēšanās izdzēsa kaimiņus. uz acu plakstiņu iekšpusēm redzēju tādu kā gaišu plūdumu, it kā kāds man acīs lietu pienu. domas bija kā ledusskapis, kura kluso zummm apjaut vien tad, kad tas pārtrūkst. domas bija kā citā telpā, kaut kur tālāk, blakus, prom. es tām nepievērsu uzmanību, un tad vienā brīdī tomēr pievērsu. manas domas man klusītēm stāstīja stāstu. tas bija kā nepārtraukts teikums, tas bija izteiksmīgs teikums, es tik izteiksmīgi nerunāju. tas bija arī pilnīgs sviests. es sevi pieķēru sapņa radīšanā. bet es neko neredzēju. atceros tikai to, ka caur acīs lieto pienu vienu brīdi asi sazīmēju spidometru, kas arī bija vienīgais attēls šonakt.