Kauns būt dzejniekam, rakstniekam, spalvas dīdītājam
Kāda 1817. gadā uzrakstīta (citādi visai bezsakarīga) stāsta varonim ir kauns atzīties, ka viņš ir rakstnieks, un viņš spriedelē par to, kāpēc tas tā ir:

"Tagad nezināju, kā lai izskaidro, ka esmu rakstnieks. [...] vārds "rakstnieks" skan tik negribīgi, kad pie vārtiem tiek jautāts par ceļinieka nodarbošanos - mūs attur arī zināms iekšējs kautrīgums, sajūta, kas pārņem ikvienu, kurš tirgojas ar brīva prāta augļiem, savām debesu dāvanām. [...] Īpaši nelāgs ir tā dēvētais dzejnieks - viņš uz Parnasu aizmucis no skolas dārza - un šaubīgs subjekts ir arī profesionāls dzejnieks - viņš taču ar nolūku izraudzījies šādu nodarbošanos. Tādam ļoti viegli var pateikt: "Mans kungs, katram cilvēkam ir smadzenes, sirds, kuņģis, liesa, aknas, un gluži tāpat ikkatrs ir apveltīts ar dzejiskumu, bet - kurš vienu no šīm dabiskajām veltēm pārlieku ēdina, izbaro citiem, jā, pat pārbaro un padara par savu ienākumu avotu, tam jākaunas pašam no sevis. Cilvēks, kurš pārtiek no sava dzejiskuma, ir zaudējis līdzsvaru: pārmērīgas zosu aknas var garšot brīnišķīgi, bet ir un paliek izņemtas no slimām zosīm." Visiem, kas maizi nepelna vaiga sviedros, ir zināmā mērā jākaunas, un to izjūt iesācējs spalvas dīdīšanā, ja viņam jāpasaka: "Esmu rakstnieks.""

Beigās varonis nolēma teikt, ka viņš ir skrīveris. ;)

(Klemenss Bretāno "Stāsts par krietno Kasperlu un skaisto Annerli" 1817.g. no krājuma "Klasiskie kriminālstāsti", Rīga: Liesma, 1988)