esmu pavisam draiska palikusi
Posted on 2010.04.15 at 21:32
Pavisam jauki iesākās šis rīts, jo jābūt bija tikai uz 3h skolā un ārā jau spīdēja saule, kad piecēlos. Tā kā nebija nekur jāsteidzas - varēju izčammāties, jo ar Tibu un Shaibu braucām ar stopiem uz Jelgavu. Viņas uz savu rajona kori, precīzāk, skati, bet es pie savas ģimenes ārstes pēc saviem rentgena rezultātiem savam ievainotajam kājas pirkstiņam. Atnākot uz dzelzceļnieku poliklīniku, sapratu, ka nebiju īsti pierakstījusies pie savas ģimenes ārstes. Un tieši šodien ir tā diena, kad ņem tikai ar pierakstu. Tad pagaidīju rindu un iegāju pie savas ārstes bez tā pieraksta, man paveicās un viņa īpaši nedusmojās par manu izgājienu, ka biju aizmirsusi viņai pazvanīt un pierakstīties.
Protams, tieši mans rentgena uzņēmums bija kaut kur aizkavējies. Tā kā Maigonei šodien nebija māsiņa, tad viņa man lūdzu būt viņas vietā un doties uz rentgena kabineta pēc viņas lapiņām, kur rakstīti tie rezultāti. Aizgāju pakaļ atnesu tās lapiņas, kas viņai domātas bija, bet, protams, manējā nebija. Tad mana ģimenes ārste sadusmojās un sāka zvanīties, ka tāda diezgan liela bezadbildība no to dakteru puses, kas man taisīja to rentgenu. Lai gan es tā iekšēji domāju, ko viņa tur var tādu brēku celt, jo šodien tā kā labāk ar to pēdu - pirkstu. Pat vairs praktiski nekliboju, bet tā kā Maigone bija tik uztājīga, ka vajag to negatīvo versiju vismaz, tad man atkal bija jāiet pie tā rentgena un jāgaida, kad viņa man izprintēs. Tad aizgāju atpakaļ pie Maigones un šī man saka, ka man jāiet pie ķirurga, jo izskatās , ka tomēr ir lūzums. Tā kā šajā Zemgales poliklīnikā tieši šodien nav ķirurgs, tad man uzrakstīja to sekundāro nosūtījumu uz to otru poliklīniku, kas ir pretī Rimčikam. Tad tādā čilā devos uz turieni īpaši neiespringu uz nekādu lūzumu.
Tad aizdevusies uz to otru medicīnas iestādi atkal izstāvējos reģistratūras un kases rindu - devos uz otro stāvu pie tā ķirurga. Gaidot savu kārtu pie ķiruga viens urla, kuram vajadzēja zodu operēt vai griezt [visticamāk kādā ielas stelkā uzsitis]nāca ar mani runāt, kaut ko es sapratu , bet atbildēju pa latviski, bet tad mēģināju neiedziļināties un ignorēt viņu. Tad sagaidīju savu kārtu, gāju iekšā, protams, apstiprinājās manas ģimenes ārstes versija - par lūzumu. Bet līdz pēdējam brīdim domāju, ka tas būs mazāks, bet kad māsiņa sāka teikt, ka nevarēšu ievilk zābakā to kāju un teica, ka labāk būtu, ja pēc ģipša uzlikšanas dabūtu kruķus, un, ka 4 nedēļas jāstaigā un vēl visādus sīkumus, tad man negribot pa galvu sāka šaudīties visādas domas un asaras gandrīz pašas skrēja ārā. Lai gan kabinetā es daudz maz noturējos, bet kad izgāju ārā un pazvanīju mammai, tad sāku raudāt histēriski. Pie tam mammai vēl vārda diena un svētku noskaņa, bet es te viņai sāku bojāt. Protams, viņa teica, ka nekas taču. Bet tajā brīdī likās viss, bezmazvai pasaules gals. Tad izgāju ārā pa vidam vēl sazvanīju tēti, lai viņa sieva mani aizved uz Nākotni. Un tā kā man vēl jāgaida bija kādu brītiņu Ilze, tad otrais cilvēks, kam zvanīju, protams, bija Berta. Viņa pie manis atskrēja un teica, ka var braukt kopā ar mani un bastot stundas. Jā, pavisam noteikti - es novērtēju viņu. Ko es darītu, ja man nebūtu tāda draudzene? Protams, ieraugot Bertu atkal izplūdu asarās un ,apskaujot viņu ,teicu, ka rīt taču Grēviņš Jelgavā un es tik ļoti gaidu šo 5dienu, bet tagad esmu kaut kāda kliba ar ģipsi, kurš ir pa visu kāju. Bet tad nolēmām , ka varu tā pat braukt un klausīties. Lai gan tas nebūs īsti tas pats, kas tā kārtīgi no sirds izdejoties, bet domāju, ka labāk nekā vispār nebraukt. Lai gan mamma ir diezgan pret manu ideju, jo uz skolu es 5dien neeju, bet ballēties varu iet. Bet tas tā čill. Zinu , ka tā pat darīšu kā gribēšu. Tā mēs ar Bertu aizbraucām uz kolhōzu. + vēl iebraucām pēc kruķiem pie tēta. Tad aizgājām pie manas omes un paēdām. Ome šodien bija ļoti smieklīga, visu laiku ālējās. Jā, un tas ir cilvēks, ko es ļoti novērtēju, kas man ir. Ome man ir pati labākā un mīļākā. :) Tad ar Bertu sagaidījām Sonču pieturā, aizgājām pie manis, ierēcām arī par manu neveiklību, ka es esmu salauzusi pēdu, izkrītot no gultas. Bet viss, tomēr ir labi. Skatos no labās puses, ka esmu atbrīvota no sporta šogad. Tas pavisam čill. Jā, jā un kādu jautrību jeb failu arī vajag. :)
Protams, tieši mans rentgena uzņēmums bija kaut kur aizkavējies. Tā kā Maigonei šodien nebija māsiņa, tad viņa man lūdzu būt viņas vietā un doties uz rentgena kabineta pēc viņas lapiņām, kur rakstīti tie rezultāti. Aizgāju pakaļ atnesu tās lapiņas, kas viņai domātas bija, bet, protams, manējā nebija. Tad mana ģimenes ārste sadusmojās un sāka zvanīties, ka tāda diezgan liela bezadbildība no to dakteru puses, kas man taisīja to rentgenu. Lai gan es tā iekšēji domāju, ko viņa tur var tādu brēku celt, jo šodien tā kā labāk ar to pēdu - pirkstu. Pat vairs praktiski nekliboju, bet tā kā Maigone bija tik uztājīga, ka vajag to negatīvo versiju vismaz, tad man atkal bija jāiet pie tā rentgena un jāgaida, kad viņa man izprintēs. Tad aizgāju atpakaļ pie Maigones un šī man saka, ka man jāiet pie ķirurga, jo izskatās , ka tomēr ir lūzums. Tā kā šajā Zemgales poliklīnikā tieši šodien nav ķirurgs, tad man uzrakstīja to sekundāro nosūtījumu uz to otru poliklīniku, kas ir pretī Rimčikam. Tad tādā čilā devos uz turieni īpaši neiespringu uz nekādu lūzumu.
Tad aizdevusies uz to otru medicīnas iestādi atkal izstāvējos reģistratūras un kases rindu - devos uz otro stāvu pie tā ķirurga. Gaidot savu kārtu pie ķiruga viens urla, kuram vajadzēja zodu operēt vai griezt [visticamāk kādā ielas stelkā uzsitis]nāca ar mani runāt, kaut ko es sapratu , bet atbildēju pa latviski, bet tad mēģināju neiedziļināties un ignorēt viņu. Tad sagaidīju savu kārtu, gāju iekšā, protams, apstiprinājās manas ģimenes ārstes versija - par lūzumu. Bet līdz pēdējam brīdim domāju, ka tas būs mazāks, bet kad māsiņa sāka teikt, ka nevarēšu ievilk zābakā to kāju un teica, ka labāk būtu, ja pēc ģipša uzlikšanas dabūtu kruķus, un, ka 4 nedēļas jāstaigā un vēl visādus sīkumus, tad man negribot pa galvu sāka šaudīties visādas domas un asaras gandrīz pašas skrēja ārā. Lai gan kabinetā es daudz maz noturējos, bet kad izgāju ārā un pazvanīju mammai, tad sāku raudāt histēriski. Pie tam mammai vēl vārda diena un svētku noskaņa, bet es te viņai sāku bojāt. Protams, viņa teica, ka nekas taču. Bet tajā brīdī likās viss, bezmazvai pasaules gals. Tad izgāju ārā pa vidam vēl sazvanīju tēti, lai viņa sieva mani aizved uz Nākotni. Un tā kā man vēl jāgaida bija kādu brītiņu Ilze, tad otrais cilvēks, kam zvanīju, protams, bija Berta. Viņa pie manis atskrēja un teica, ka var braukt kopā ar mani un bastot stundas. Jā, pavisam noteikti - es novērtēju viņu. Ko es darītu, ja man nebūtu tāda draudzene? Protams, ieraugot Bertu atkal izplūdu asarās un ,apskaujot viņu ,teicu, ka rīt taču Grēviņš Jelgavā un es tik ļoti gaidu šo 5dienu, bet tagad esmu kaut kāda kliba ar ģipsi, kurš ir pa visu kāju. Bet tad nolēmām , ka varu tā pat braukt un klausīties. Lai gan tas nebūs īsti tas pats, kas tā kārtīgi no sirds izdejoties, bet domāju, ka labāk nekā vispār nebraukt. Lai gan mamma ir diezgan pret manu ideju, jo uz skolu es 5dien neeju, bet ballēties varu iet. Bet tas tā čill. Zinu , ka tā pat darīšu kā gribēšu. Tā mēs ar Bertu aizbraucām uz kolhōzu. + vēl iebraucām pēc kruķiem pie tēta. Tad aizgājām pie manas omes un paēdām. Ome šodien bija ļoti smieklīga, visu laiku ālējās. Jā, un tas ir cilvēks, ko es ļoti novērtēju, kas man ir. Ome man ir pati labākā un mīļākā. :) Tad ar Bertu sagaidījām Sonču pieturā, aizgājām pie manis, ierēcām arī par manu neveiklību, ka es esmu salauzusi pēdu, izkrītot no gultas. Bet viss, tomēr ir labi. Skatos no labās puses, ka esmu atbrīvota no sporta šogad. Tas pavisam čill. Jā, jā un kādu jautrību jeb failu arī vajag. :)