|
|
|
January 9th, 2019
01:17 pm - Lēmums par vakcinēšanos jāpieņem apzināti
Saruna ar ārstu-pediatru, homeopātu Dr. Edgaru Medni par to, cik svarīgi ir domāt līdzi
Mazliet vairāk nekā pirms 20 gadiem, pabeidzot Latvijas Medicīnas akadēmijas Pediatrijas fakultāti, Dr. Mednis, kurš šobrīd ir sastopams “Āgenskalna klīnikā”, sāka strādāt par iecirkņa pediatru. Nostrādājot tur deviņus mēnešus, tēlaini izsakoties – izstaigājot sava veida grūtniecību –, un iepazīstoties ar Dr. Juri Vecvagaru, tika nomainīta gan darbavieta, gan pamazām radās interese par homeopātiju.
Šādām pārmaiņām par pamudinājumu kļuva divas atskārsmes: pirmkārt, ārsts katram savam pacientam vēlējās nodrošināt individuālu pieeju; otrkārt – strādājot par iecirkņa pediatru, ļoti daudziem neizdevās palīdzēt, bija grūti tikt klāt, trūka arī zāļu. Bet palīdzēt cilvēkiem, kuri cieta no dažādām hroniskām slimībām, ļoti gribējās. Ar laiku redzējums paplašinājās, un Dr. Mednis sāka apgūt un savā praksē izmantot arī netradicionālo medicīnu – homeopātiju.
Veiksmīgi palīdzot gan bērniem, gan pieaugušajiem, caur pieredzi un darbu ar pacientiem ir transformējies Dr. Medņa skatījums arī uz vakcināciju nepieciešamību. Ņemot vērā, ka sabiedrība lielākoties ir sadalījusies divās kategoriskās grupās: “par” vai “pret” potēšanu, neizbēgami rodas jautājums – kāpēc mēs visus vēlamies ielikt vienā vai otrā trauciņā? Kur paliek individuālā pieeja? Ārsts atzīst: “Patiesība jau ir kaut kur pa vidu.”
– Nemaz nešaubos, ka pie jums nāk daudzi jaunie vecāki ar jautājumu – potēt mazuli vai ne?
– Nāk gan, un varu teikt, ka vienas atbildes uz šo jautājumu nav. Visa atbildība ir vecāku ziņā. Kā vecāki izlemj, tā ir pareizi. Bērns jebkurā gadījumā ir vecāku juridiska un morāla atbildība. Tādējādi vienīgie, kas nosaka, kā šim bērnam būt, ir vecāki. Ja paveicas, vienalga, sapotē vai nesapotē, un viss ir labi, visi par to priecājas, bet, ja sekas ir bēdīgas, tad vecāki ir tie, kas par to uzņemas rūpi. Tieši šī iemesla dēļ man ļoti gribētos, lai vecāku atbilde jeb lēmums būtu apzināts. Tad, kad viņi man saka: “…jā, mēs lasījām, ilgi domājām, jautājām un izlēmām šādi…”, vienalga, kurā virzienā, tad ir pareizi, manuprāt! Bet, ja vecāki saka: “…mēs nemaz neesam īsti informēti, pret ko mūsu bērns tiek potēts, mēs pilnībā uzticamies ārstam…”, tad man nāk prātā pāris muļķīgu teicienu no skolas laikiem, ko skolotājas veltīja saviem skolniekiem: “…ja visi lēks ārā pa logu, tu arī lēksi?”, “…ja kāds tev teiks – izlec, lūdzu, no piektā stāva, viss būs forši –, vai tu lēksi?” Runājot par vakcināciju, būtu jāsaprot, ka ziepes var sanākt abās pusēs. Un jebkurai vakcīnai, kā jebkurām ķīmiskām zālēm, ir iespējamas blakusparādības jeb blaknes, kuras, manuprāt, būtu jāzina PIRMS potēšanas.
– Īsti gan neatceros, ka kāds mediķis mani būtu informējis par vēl kādām iespējamām blakusparādībām, izņemot visiem labi zināmās: apsārtums, pietūkums vakcinācijas vietā, paaugstināta temperatūra…
– Jā, potēšanas ziņā ģimenes ārsti diemžēl lielākoties nodarbojas ar to, ka pabaida tos pacientus, kuri negrib potēties. Es personīgi uzskatu, ka pacientam (vai viņa aizbildnim, ja pacients ir bērns) ir tiesības zināt visaptverošu informāciju par plānojamo vakcīnu, lai tālāk varētu veikt pats SAVU izvēli. Jo tā nav ārsta atbildība. Ja pacients grib potēties, lai viņš potējas. Ja negrib, lai nepotējas. Ārsta uzdevums ir izskaidrot, ieteikt izlasīt par visiem “par” un “pret” – tātad rosināt domāt. Bet, ja ārsts pacientu vienkārši sabaida un tādā veidā piespiež vakcinēties (sakot, ka viss būs labi), iestājas tāda kā ārsta līdzatbildība. Un, nedod, Dievs, ja pēc vakcinācijas rodas kādas smagākas komplikācijas – tad ko ar šo faktu iesāks ārsts? Tas ir morāli ētisks jautājums. Tāpēc nu jau daudzus gadus es nevienam nesaku ne “jā”, ne “nē” potēšanai. Es izstāstu un nododu visu plašo (man pieejamo) informāciju, un vecāki paši izlemj, ko un kā darīs. Jebkuram, kurš vēlas saņemt vakcīnu jeb pasargāties, būtu jāizlasa vakcīnas anotācija. Diemžēl līdz šim man nav gadījies neviens pacients, kurš būtu saņēmis vakcīnu lietošanas instrukcijas no ģimenes ārsta. Tas joprojām ir atvērts jautājums – kāpēc tā notiek? Arī visnotaļ prātīgiem ģimenes ārstiem šo anotāciju nav. Kāpēc? Anotācijas tīmeklī tomēr ir brīvi pieejamas, un tām būtu jābūt pieejamām arī ģimenes ārstu kabinetos. Es pats, ja ir tāda nepieciešamība, izglītojošos nolūkos saviem pacientiem tās nosūtu. Iepazīstoties ar lietošanas instrukcijām un zinot, ko katra slimība nozīmē, cilvēks ir spējīgs apzināties iespējamās sekas un pieņemt pilnvērtīgu lēmumu.
– Tā laikam ir iegājies, ka par vakcināciju blakusparādībām nav pieņemts runāt…
– Latvija ir brīnumaina valsts ar to, ka pie mums vakcīnām gandrīz nemaz nav blakusparādību – ja atsaucamies uz oficiālajiem statistikas datiem. Tajā pašā laikā visā pasaulē ir pieejama informācija par ļoti nopietnām vakcīnu blakusparādībām; ir bijuši daudzi tiesu procesi, kuros ir pierādītas blaknes no vakcīnām, pacientiem izmaksātas arī kompensācijas. Ne velti šīs iespējamās blakusparādības ir tikušas uzrādītas lietošanas instrukcijā/aprakstā. Kāpēc Latvijā tās tiek ignorētas? Netiek saredzētas? Varbūt negribam tās redzēt? Nereti simptomus ir daudz vieglāk norakstīt uz kaut ko citu. Ja pie manis atnāk pacients un nepārprotami skaidri redzams, ka veselības problēmas, organisma reakcijas ir saistītas ar vakcīnu, es uzrakstu steidzamo ziņojumu Zāļu valsts aģentūrai, ka tāds gadījums ir. Vai tā dara arī ģimenes ārsti? Nezinu. Parasti to uzskata par vajadzīgu tikai tad, ja ir noticis patiešām kas ļoti slikts.
Ir vēl kāda interesanta nianse. Mājaslapā www.likumi.lv var atrast Ministru kabineta noteikumus Nr. 330 (Rīgā, 2000. gada 26. septembrī) ar nosaukumu “Vakcinācijas noteikumi”. Vecajā redakcijā, pirms vairākiem gadiem, bija atrodams punkts, kurā (necitējot, bet atstāstot tuvu tekstam) teikts, ka personai, kura vakcinē, ir jāinformē persona, kuru vakcinē (vai tās aizbildnis), par visām iespējamām organisma reakcijām, kas var būt vakcinācijas laikā vai pēc tās. Korekti, vai ne? Jo pacients patiešām būtu jāinformē par visām iespējamām organisma reakcijām (arī smagajām), ne tikai temperatūru un lokālu pietūkumu. Taču tagad vārdiņš “visām” anotācijā vairs nav atrodams. Tātad likums vairs neparedz brīdināt par visām reakcijām, kā tas bija šo noteikumu agrākajās redakcijās. Un tā, manuprāt, ir būtiska nepilnība. Pat tad, kad medijos tiek reklamēti uztura bagātinātāji vai kādi bezrecepšu medikamenti, apakšā ir rakstīts: “Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju un konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.” Bet kāpēc tad, kad bērns vai pieaugušais tiek potēts, izrādās, ka lietošanas instrukciju lasīt nevajag? Vai patiešām pietiek tikai ar to, ka mums vienkārši pasaka, kāpēc mums tas noteikti ir jādara?! Vecākiem ir tiesības zināt varbūtējos riskus – gan vienā, gan otrā gadījumā, jo tikai tā ir iespējams pieņemt apzinātu, saprātīgu un atbildīgu lēmumu.
– Tikai pavisam nesen uzzināju par tādu iespēju kā atvieglotās potes un monovakcīnas. Pastāstiet par tām ko vairāk. Kādos gadījumos tās var noderēt?
– Noteikti nevajadzētu jaukt atvieglotās potes ar monovakcīnām. Atvieglotās potes ir atvieglotās vakcīnas, kas ir vieglāk panesamas. Bet monovakcīnas ir vakcīnas, kas paredzētas tikai pret vienu konkrētu slimību. Te gan jāņem vērā, ka monovakcīnas nav iespējams saņemt pret visām slimībām. Piemēram, difterija un stingumkrampji ir kopā. Monovakcīnu nav daudz, un nereti tās var saņemt tikai no noteikta vecuma. Zināms arī, ka mazulis var dabūt komplekso poti, kur ir nevis sešas, bet gan četras slimības: difterija, stingumkrampji, poliomielīts un garais klepus. Šādas un arī citas iespējas ir izsveramas un pieejamas Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un ģimenes veselības centrā “Stārķa ligzda”.
Vecāki bieži vien jautā par smago metālu piejaukumu vakcīnās. Jā, tas tā patiešām ir – vakcīnu nemaz nevar citādāk saražot, smagie metāli diemžēl ir jāliek klāt, un tas tiek darīts; tie ir kā stabilizētāji un konservanti. Matemātiski sanāk, ka, potējot monovakcīnas (nevis komplekso poti), sasummējot kopā, smago metālu būs vairāk. Taču viss nav tik vienkārši. Tāpat mums vienmēr jāpatur prātā, ka 100% garantijas šajā dzīvē nav ne pret ko. Ja kāds jums pārliecinošā balsī saka, lai jūs sapotējat bērnu pret visu, pret ko ir iespējams sapotēt, un bērns ar to neslimos, tad viņš melo. Jo neviens nespēj dot 100% garantiju, ka konkrētās zāles, preparāts vai vakcīna nostrādās.
– Kā gan iespējams zināt, ka konkrētā vakcīna ir iedarbojusies? Te droši vien būtiska loma ir specifisko antivielu noteikšanai?
– Diemžēl lielākoties antivielas netiek pārbaudītas. Vairumam šķiet, ka pats vakcinēšanās fakts apliecina, ka imunitāte ir izveidojusies. Bet katrs no mums tomēr ir individualitāte, un ne visas zāles visiem nostrādā. Piemēram, ir cilvēki, kuri nekad mūžā nesaslims ar difteriju, jo viņiem vienkārši nav, kur tai pieķerties. Būs cilvēki, kuriem neizveidosies antivielas pret difteriju pat pēc vakcinēšanās. Kuram nostrādās, kuram ne, pirms potēšanās nav iespējams pateikt. Turklāt to, vai vakcīna ir iedarbojusies, var saprast tikai tad, ja antivielas ir ņemtas gan pirms, gan pēc vakcinācijas. Ja antivielas tiek noteiktas tikai pēc vakcinēšanās, nav zināms, vai tās šim pacientam jau bija, vai arī ir izstrādājušās vakcīnas ietekmē. Var būt arī tā, ka antivielas neizstrādājas, bet blakusparādības no vakcīnas vienalga ir; tās ir divas neatkarīgas lietas.
Jā, tā tas patiešām ir – specifiskās antivielas uz noteiktām slimībām var būt arī nepotētiem cilvēkiem, un to var noskaidrot. Parasti to var darīt, sākot no viena gada vecuma, jo līdz tam bērna imunitāte tikai formējas; bērniņš tiek barots ar mātes pienu, tādējādi mamma veido imunitāti arī bērnam. Barojot ar krūti, māmiņa sapotē savu bērnu vairākas reizes dienā pret aktuālo mikrofloru, kas ir gaisā; visas antivielas bērns saņem ar mātes pienu. Toties pēc gada, kad bērnam ir izveidojusies sava imunitāte, ir iespējams noteikt, kādas antivielas ir pašam bērnam. Nereti, kad nepotētajiem bērniņiem gada vecumā veicam analīzes, atklājas, ka uz stingumkrampjiem imunitāte (specifiskās antivielas) ir, turklāt pietiekamā daudzumā. Salīdzinoši daudziem ir šīs antivielas. Uz difteriju arī ir, bet mazākumam. Tāpat uz poliomielītu – mazākumam. Šīs trīs slimības ir ļoti nopietnas, tās var atstāt paliekošas kroplības, kā arī beigties letāli, tāpēc, ja gada vecumā ir noskaidrots, ka antivielu uz šīm slimībām nav, vakcinēšanās nepieciešamība ir nopietni jāapsver. Protams, ja māmiņai nav piena un zīdainis ēd mākslīgo barību, kur imūnvielas nav klātesošas, bērns ir mazāk pasargāts, tāpēc jautājumam par nepieciešamību vakcinēties būtu jāpievēršas agrāk nekā tikai gada vecumā.
– Kā ar tuberkulozi? Vai arī tā ir pieskaitāma pie potenciāli bīstamākajām slimībām?
– Tuberkuloze pati par sevi ir ļoti nopietna, nepatīkama un savā ziņā īpatnēja slimība, jo tā ir visur un grūti ārstējama. Arī vecās mājās, ja kādreiz tur ir uzturējies tuberkulozes slimnieks, varētu būt šīs slimības izraisītājs. Turberkulozes mikobaktērija (Mycobacterium tuberculosis) dzīvo sausā apmetumā ļoti ilgi, pat daudzus gadu desmitus. Turklāt sākuma stadijā šī slimība praktiski neizpaužas. Cilvēkam var būt pastiprināts nogurums, nebūt spēka, viņš var mazliet pakrekšķēt, bet specifisku simptomu nav. Tā tas var ilgt pusgadu, gadu, kamēr cilvēks nokļūst līdz ārstam (reizēm arī vēlāk, kad organisms jau ir stipri cietis), tad tiek veiktas dažādas analīzes un noteikts, ka tā ir tuberkuloze.
Ir vēl kāda īpatnība. Attīstītajās valstīs, Rietumeiropā, tuberkuloze ir mazāka problēma nekā pie mums. Tomēr tur vakcinē tikai izlasi, pie mums – praktiski visus. Neloģiski. Latvijā cilvēki pret tuberkulozi tiek potēti jau daudzus gadu desmitus, un, ja vakcīna ir efektīva, mums būtu jābūt tikušiem ar to galā, vai ne? Bet neesam! Un valstīs, kuras ar vakcinēšanos pret tuberkulozi slinko un kur būtu jābūt tādam kā slimības perēklim, ir tieši otrādi. Kāpēc? Cenšoties saprast, iedziļinājos tuberkulozes vakcīnas anotācijā (apmēram piecus līdz septiņus gadus senā; jaunākajās versijās konkrētais teikums vairs nav atrodams), kur pamanīju tekstu: “Ja vakcinējamā jaundzimušā ģimenē ir persona ar imūndeficītu (sevišķi gadījumos, ja neinficēts dzimis HIV seropozitīvai mātei), ieteicams novērst jebkādu kontaktu starp personu un imūndeficītu (ar šūnu imunitātes traucējumiem) un iespējamo pēcvakcinācijas reakciju”. No tā secinu, ka, ja māmiņa, kurai nesen piedzimis mazulis, dzīvo kopā, piemēram, ar savu vecmāmiņu, kurai ir pazemināta imunitāte (diabēta vai kādas citas hroniskas slimības dēļ) vai kura lieto imunitāti pazeminošus medikamentus utt., tad šī vecmāmiņa būtu jāizolē no jaundzimušā, kurš nupat (pirmajās dienās pēc dzimšanas) ir sapotēts pret tuberkulozi. Tuberkulozes vakcīna ir dzīvā vakcīna, tātad ādā tiek iepotēta dzīva, bet novājināta tuberkulozes mikobaktērija. Strutas, kas veidojas kreisajā plecā, satur dzīvu mikobaktēriju, un, kad pūslītis pārplīst, baktērija nonāk gaisā, ko uzņem visa ģimene. Tā apkārtējā vidē tiek izsēta tuberkulozes mikobaktērija. Sanāk tāds kā apburtais loks.
Tuberkulozes ārstēšana ir visnotaļ komplicēta – ir jālieto divu līdz četru ļoti spēcīgu un specifisku antibiotiku kombinācija. Pats interesantākais – arī antivielas šai slimībai noteikt nav iespējams! Ja jebkuras citas slimības gadījumā mēs varam paņemt asinis un noteikt specifiskās antivielas (IgM, kas ataino to, vai cilvēks šobrīd ir akūti slims; un IgG, kas ataino, vai kaut kad šī slimība ir tikusi pārslimota un ir saglabājusies imunitāte pret to), tad tuberkulozes gadījumā tas diemžēl nav iespējams. Pote ir arī salīdzinoši veca, pirmā BCG vakcīna tika sākta lietot tālajā 1921. gadā, tātad īsta vecmāmiņa. Tā kā specifiskās antivielas pārbaudīt nav iespējams, neviens nezina, cik šī vakcīna ir efektīva. Mums nav, ar ko izmērīt. Uzskatu, ka šo iemeslu dēļ šī pote būtu ļoti pārdomājama.
– Daudz diskusiju ir par B hepatīta poti. Kādos gadījumos zīdainim ir risks saslimt ar šo slimību?
– Te es vēlētos salīdzināt divas nopietnas slimības – difteriju un B hepatītu. Difteriju var dabūt visur (izplatās gaisa pilienu ceļā), tā var nākt pretī faktiski jebkurā sabiedriskā vietā, līdz ar to saslimt ir salīdzinoši viegli. Kaut gan, lai notiktu saslimšana ar kādu no infekcijas slimībām: *) ir jābūt pietiekami stipram mikrobam (inficēt spējīgam); *) šim mikrobam jābūt pietiekamā daudzumā; *) lielajam organismam jeb makroorganismam jābūt pietiekami vājam. Tikai tad, ja visi šie punkti stājas spēkā, cilvēks var saslimt. Ir specifiskā un nespecifiskā imunitāte. Vakcinācija attīsta specifisko, bet organismam ir arī nespecifiskā imunitāte, kas palīdz aizsargāties pret jebkuru slimību. Specifisko imunitāti uz kādu konkrētu slimību var iegūt arī tad, ja slimība tiek pārslimota vai arī ar to kontaktējot, bet nesaslimstot.
Otra slimība ir B hepatīts. Nekad līdz galam neesmu sapratis – kur zīdainīši masveidā var dabūt B hepatītu? Es te nerunāju par riska grupām, kur mamma ir B hepatīta pozitīva vai arī viņa vai kāds cits ģimenes loceklis ir infekcijas nēsātājs – tad bērniņš ir vai nu jāpotē, vai arī jāievēro ļoti liela piesardzība. Bet pārējās ģimenēs, kas ir vairākums – kāpēc bērniņš tik agrā vecumā būtu jāpotē pret šo kaiti? Nespēju uzmodelēt savā prātā ikdienas situāciju, kur zīdainis var dabūt svešas asinis savējās. Mēdz teikt – jā, bet ja nu gadījumā jāoperē? Tad man rodas jautājums – vai tiešām vairums no jaundzimušajiem ir operējami? Domāju, ka ne. Otrkārt – kāpēc lai, operējot Bērnu slimnīcā, kas ir Universitātes slimnīca, ļoti augsta līmeņa medicīnas iestāde, kas rūpējas par savu pacientu labklājību, veselību, tajā skaitā higiēnu, sterilizāciju un dezinfekciju, bērniņš tiktu apdraudēts? Ja nu gadījumā zīdainis Bērnu slimnīcā vai dzemdību nodaļā inficējas ar B hepatītu, tas ir negadījums; bet, ja tas notiek masveidā, tā jau ir tiesas lieta. Ja medicīniskā aprūpe tiek veikta kvalitatīvi, ar B hepatītu operāciju laikā nav iespējams inficēties.
– Runājot par vakcīnu blakusparādībām, arī vecākiem droši vien ir ļoti grūti pašiem noteikt – tā ir vakcīnas izraisīta reakcija, bet tā ne. Turklāt pierādīt to ir ļoti grūti. Cik bieži jums nākas uzklausīt pacientu stāstus un lūgumus pēc padoma?
– Ja notiek tā, kā ģimenes ārsti bieži vien saka – var būt mazs apsārtums, pietūkums, temperatūra, paņemiet tavegilu vai ziteksu, vai paracetamolu – un viss būs labi; ja tas aprobežojas tikai ar to, labi. Bet ko darīt tad, ja pēc potes ir, piemēram, neremdināma raudāšana? Man ir bijuši gadījumi, kad vakarā man zvana bērna mamma un es dzirdu, ka fonā nebalsī raud bērns, viņa pati ir izmisumā, nesaprot, ko darīt. Stāsta: “Mēs desmitos no rīta bijām pie ģimenes ārsta, saņēmām komplekso poti, un tagad visu atlikušo dienas daļu zīdainītis, kuram ir tikai divi mēneši, nebalsī brēc.” Ko iesākt šādā situācijā? Reizēm vienu dienu nokliedz, nākamajā rimstas. It kā viss kārtībā, bet vai mēs varam izmērīt bērna kreņķi un to, kādas sekas šis stress atstāj ilgtermiņā, kā ietekmē mazuļa smadzeņu darbību?
Vakcīnu ražotājiem ir ar likumu regulēts pienākums vakcīnu lietošanas instrukcijās ietvert iespējamās blakusparādības. Taču mums jāsaprot, ka tur ir uzrādīts tikai minimums – tas, kas viņiem ir bijis pierādāms un ko vienkārši nevar neuzrakstīt. Tomēr blakņu loks, par ko mēs varētu domāt, patiesībā ir daudz plašāks. Šis jautājums jāskata kompleksi, cenšoties izprast cēloņsakarības, kā tas hronoloģiski saistās. Piemēram, man bija gadījums, kad māmiņa atveda pie manis savu mazuli, kuram bija septiņi mēneši. Stāsts bija šāds: bērniņš pirms kāda laika saņēma pirmo komplekso poti, pēc kuras 14. dienā saslima ar obstruktīvo bronhītu, ārstēšanās notika ģimenes ārsta vadībā. Pēc kāda laika tika iepotēta nākamā kompleksā pote, un jau atkal 14. dienā bērns saslima ar obstruktīvo bronhītu. Tad viņš nonāca pie manis, un es mammai izstāstīju, kā es šo lietu saprotu. Ka, ļoti iespējams, konkrētā reakcija ir saistīta ar kompleksās potes saņemšanu. Kad mazulim bija 11 mēneši, tas pats scenārijs atkārtojās nu jau trešo reizi. Kad māmiņa, dodoties pie kādas pulmonoloģes-alergoloģes, izteicās, ka Dr. Mednim ir aizdomas par reakciju uz komplekso poti, viņa to kategoriski noliedza. Kā?! Viens un tas pats kairinātājs trīs reizes pēc kārtas. Starplaiks tas pats. Arī iznākums viens un tas pats. Pat ja tas nekur nav rakstīts – varbūt tomēr saistība varētu būt? Diemžēl valdošā doma mūsu sabiedrībā ir tāda, ka no potēm jau nekas slikts nenotiek. Pretējo ir ļoti grūti pierādīt.
– Vai blaknes vienmēr izpaužas uzreiz pēc potēšanās?
– Ne vienmēr. Ir ātrās reakcijas, bet ir arī vēlīnās komplikācijas. Piemēram, kad tik tikko parādījās B hepatīta vakcīna, tā bija monovakcīna. Un anotācijā kā viena no iespējamām blakusparādībām bija minēta multiplā skleroze. Taču multiplā skleroze mēdz izpausties aptuveni pēc 20 gadiem, ne uzreiz. Kuriem multiplās sklerozes pacientiem šī vakcīna ir bijusi? Vai skatāmies atpakaļ un mēģinām rast cēloņsakarības?
Protams, mēs katrs par savu darbu esam ieinteresēti teikt tikai to labāko. Arī vakcīnu ražotāji neko ļaunu nevēl, strādā pēc savas sirdsapziņas, pēta, izmēģina, ražo un darbojas. Viņiem ir pārliecība, ka vakcīnas ir kas ļoti labs. Un varbūt tas tā patiešām arī ir, bet varbūt ne visiem. Pirms kāda laika pie mums viesojās profesore, zinātniece, virusoloģe no Maskavas Gaļina Červonska, kura vakcīnu iedarbību pēta jau no 60. gadiem. Arī viņa ar pārliecību teica: es neesmu pret vakcināciju, es vienkārši esmu pret to, ka potē pilnībā visus. Mēs tomēr esam dažādi, un katrs gadījums jāvērtē individuāli. Ne vienmēr ir nepieciešamība potēt pilnīgi visus bērnus, un ne vienmēr – pret visām slimībām. Turklāt vienmēr jāatceras – vakcinēt drīkst tikai pilnīgi veselu bērnu. Bet to, kāds ir bērna imunoloģiskais stāvoklis un vai nav kādas alerģijas vai iedzimtas kaites, pirmreizējā jaundzimušā apskatē pilnvērtīgi nav iespējams noteikt. Bērns būtu jānovēro, jāveic dažādas analīzes un tikai tad jālemj par potēšanas nepieciešamību.
– Kā iespējamo komplikāciju gadījumā var palīdzēt homeopātija?
– Ir pieejami homeopātiskie preparāti, kas var palīdzēt novērst vai atvieglot vakcīnu radītās komplikācijas, viens no tiem – “Tūja”. Taču būtiski ņemt vērā, ka smagākos (un ne tikai) gadījumos noteikti ir jāvēršas pie speciālista, jo ar vienu pašu homeopātiskajā aptiekā nopērkamo “Tūju” var nepietikt.
– Ko jūs ieteiktu jaunajiem vecākiem, kuri nespēj sevī atrast drosmi, lai pieņemtu lēmumu par sava bērna vakcinēšanu paši?
– Parasti, lai nevajadzētu veikt apzinātu lēmumu, cilvēki mēdz sevi attaisnot, sakot – bet es jau neesmu mediķis! Tad es vienmēr jautāju – bet kā jūs pabarojat ģimeni? Vai esat pārtikas tehnologs? Esat beiguši pavārskolu? Nē taču. Kā jūs rēķināt ģimenes budžetu? Vai esat grāmatvedis, finansists? Nē. Bet, ja jūs neesat ne pārtikas tehnologs, ne finansists, kā vispār spējat iepirkties veikalā? Seko atbilde – tas taču ir pašsaprotami. Bet kāpēc pote ir kas cits? Kāpēc medicīna ir kas cits? Kāpēc tā pēkšņi ir tabu tēma? Kāpēc par to nedrīkst runāt, domāt, diskutēt?
Mans ieteikums: domāt, domāt un vēlreiz domāt. Tad, kad domājam līdzi, mēs savu dzīvi veidojam, nevis peldam pa straumi. Mēs aktīvi piedalāmies visos procesos, arī par potēm jeb vakcīnām. Tur, kur cilvēks pieņem aktīvu lēmumu – lasa, iedziļinās, domā, aprunājas ar savu partneri un nosveras uz vienu vai otru pusi –, viņam nav, par ko vainot citus. Pat ja beigās sanāk ziepes, vismaz tas ir bijis viņa paša lēmums. Viņa pieredze. Pat ja sūra un sāpīga, bet pieredze.
– Cilvēkiem daudz vieglāk ir vainot citus un pasauli kopumā, nevis paskatīties uz sevi un saviem lēmumiem no malas.
– Vainīgo šajā pasaulē nav vispār! Mēs katrs esam atbildīgs pats par sevi. Katrs solis, ko speram, rada noteiktas sekas. Viss, kas ar mums notiek, ir sekas tam, ko esam darījuši iepriekš. Cēloņu-seku mehānisms jeb likums strādā! Neviena nelaime neatnāk tāpat vien, tai ir savi iemesli. Turklāt pasīvs lēmums arī ir lēmums, par ko uzņemamies atbildību.
Dr. Medņa iedrošinājums iedziļināties:
Mēs vienmēr varam iet vairākus ceļus. Viens: varam “akli” paļauties uz valdošo viedokli, īpaši neiedziļinoties – kad, kas un kāpēc tiek darīts. Otrs: uzskatīt, ka viss, kas ir ķīmisks, ir slikts, tāpēc labāk neko nepotēt. Abos šajos gadījumos, ja paveicas un viss ir labi, cilvēks dzīvo mierā. TREŠAIS: mēs varam ieklausīties sevī, savā sirdsbalsī. Pirmkārt, lasīt – ieskatīties Slimību kontroles un profilakses centra publicētajā vakcinācijas kalendārā;“iegūglēt” katru slimību atsevišķi, gūt tehnisko, sauso informāciju – kur var dabūt, kā var dabūt, kā slimo un kādas komplikācijas var būt. Šie četri ir ļoti būtiski tehniskie parametri jebkurai no slimībām. Un tālākais iedalās divās kategorijās – vai šī slimība jums šķiet būtiska vai nebūtiska? Ja šķiet būtiska, ņemiet vakcīnas anotāciju un izlasiet to. Tad lieciet šīs divas informācijas kopā – kas šķiet būtiskāk, no kā vairāk bail? Un izdariet galīgo lēmumu. Saprotiet ar prātu, bet vienlaikus ieklausieties arī sevī. Ja ir sajūta, ka tas jādara, – darīsim. Ja pārņēmusi sajūta, ka nav jādara, – nedarīsim. Jo “ziepes” sākas tajā brīdī, kad sākam iet paši pret sevi.
|
|
|
