Kurvjzieža kontemplācijas

krii

3.7.12 14:30

Tās riebīgās pelēkās debesis mani nokauj - saglumējusi biezputra, kataraktas aizduļķota acs, smakojoša trauklupata, neizmazgājama alumīnija bļoda, betona siena. Un tā līdz pašam horizontam, un paglābties nav iespējams.
Es kļūstu paranoiska un histēriska mākoņainās dienās.

• 7 raksta
• ir doma

• begemots

  3.7.12 14:34

  

  Virs Rīgas es no savas augšas vismaz patlaban redzu arī mākoņu malu un debesis, tā ka gan jau drīz pāries!

  • Atbildēt

• dominika

  3.7.12 14:40

  

  mhm. un šitā saucās vasara. kā tad.

  • Atbildēt

• fjokla

  3.7.12 15:01

  

  vot, bet tad salīdzinājumam iedomājas sniegainus laukus un kautkā nomierninas, labāk jau tad šitā. betnu, būs, būs, jābūt tak vienreiz visam vaļā, esceru, ka uz atvaļinājumu tieši

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • dominika

    3.7.12 15:16

    

    mani gan nemierina, jo vasara jau tā ir sasodīti īsa un pavisam drīz atkal būsim līdz padusēm sniegā, 20 stundas diennaktī pavadot tumsā. tas vienkārši nav godigi, ka vienīgos divus mēnešus gadā, kas nav variācija par novembri, nevar būt normāls laiks.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• chimera

  3.7.12 15:10

  

  argentīnā šobrīd papagaiļi drūmi sēž kupenās, trū storī.

  • Atbildēt

• jim

  3.7.12 15:27

  

  es tevi saprotu, jo tu to ļoti labi apraksti, bet man ir gluži pretēji - priecina mākoņainas dienas, kad nav saules un tāpēc pazūd laiks un rodas sajūta, ka viss ir iespējams.

  • Atbildēt

• _re_

  3.7.12 17:10

  

  un sestdien īdētāji īdēs, ka šitais karstums nu gan ir kaut kas nepieklājīgs

  • Atbildēt