gargantijs - for Henna, forever ago [entries|archive|friends|userinfo]
gargantijs

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

for Henna, forever ago [Jul. 29th, 2020|05:47 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Īpatnēju stāvokli ieņēmusī veļas blaukusistabā neaizmirstama. “Sniegpārsliņu agonija” teica kāds pārjūtīgs nāves metālists.

Viņu sauc Henna, viņa turpina velties palagos. Aizvakar viņa lūkojās manī tieši pāri galdam, bet es no viņas teiktā nedzirdu ne vārda. Es lūdzos, lai turpina lūkoties.

Pēc šņabja kokakolas glāzēs likās, ka esmu visu sapratis, taču nē, ne līdz galam. Viņa turpina spēcīgi dzīvot manā atmiņā, un droši vien lēnām izdzisīs, un man vienīgais, kas būs palicis, būs šis ieraksts. Es šeit esmu bijis jau iepriekš. Šajos mirkļos man pašam liekas, ka dzīvoju. Tikai liekas.

Pat ja mēs ar Hennu jebkad, jebkur šai pasaulē tiksimies, es zinu, ka viss būs pavisam savādāk, mēs būsim kā nejauši svešinieki, kuri gadījušies viens otram ceļā. Aizvakardienas pagājība tur arī paliks, aizvakardienā. Paldies par to pašu. Kā teiktu mans ķīniešu rajona gandrīz kaimiņš: “Aizvakar vienmēr”.

Tomēr cīnos ar vēlmi lekt iekšā mašīnā un braukt uz ziemeļzemi, tagad, tūlīt pat. Galvā atkārtojas manas bijušās vārdi “sāc vienreiz domāt ar smadzenēm, ne muskuļiem”.

Brīvdienās ar galvu man nedomājas. Došos klausīties tikai un vienīgi jūru. Piedzīvot pāris saulrietus un saullēktus. Padomāt ar muskuļiem.
linkpost comment